Kur kritiķiem nav vietas

Šonedēļ “Kur kritiķiem nav vietas” pārskata kapitālisma, reitingu un ekspluatācijas baušļus. Fokusā amerikāņa Lānsa Openhaima debija “Karstais raidlaiks” ar Robertu Patinsonu hrestomātiska televīzijas šova tapšanas krustugunīs, kā arī meksikāņa Alehandro Gonsalesa Injaritu satīra – nepieradināmais “Digers” – ar Tomu Krūzu miljardiera hūtē.

Venēcijas kinofestivālā pirms mēneša pirmizrādītā Openhaima drāma “Karstais raidlaiks” ieved divtūkstošo gadu sākumā, kad NBC kanāla pīķa stundu pārņem realitātes šovs “Noķert plēsēju”, kas, izmantojot pētnieciskās žurnālistikas metodes, ievilina kameru priekšā pedofilus. Filma rekonstruē laiku starp 2004. un 2007. gadu, kad raidījums ir reitingu galvgalī – tas ir tik populārs, ka izkonkurē seriālu “Pazudušie” (2004–2010) un “Bīstamās mājsaimnieces” (2004–2010), bet šova vadītājs Kriss Hansens (lomā Patinsons) ir kļuvis par televīzijas mesiju, kurš apzinās savu vērtību un “misijas” nozīmi.

Patinsons ir pārliecinošs un magnētisks, tomēr viņš ir caurviju varonis, kuru konfrontē producente Endija (Merita Vīvere), bet realitātē atgriež jaunā šova "ēsma" – aktieris Dens (Skailers Gisondo) –, kurš, cerēdams uz karjeru Holivudā, debitē kā pusaudzis šova uzņemšanas laikā. Viņš pārtop par filmas magnētu un ētisko kodolu. Lai vai visi filmas dotie lielumi ir nevainojami, ir jūtama novēršanās no paša Hansena, viņa pretrunīgās personības un filmas uzstādījuma: kurš ekspluatē kuru? 

Audiorecenziju papildina sarunas fragments ar aktieri un producentu Patinsonu.

Savukārt pieredzējušā un Holivudā strādājošā Injaritu vērienīgā pēcpatiesības satīra “Digers” (filmas “Putncilvēks” (2014), “Cilvēks, kurš izdzīvoja” (2015) u. c.) ir viena no šī gada kases neveiksmēm, kur iepretim vairāk kā 120 miljonu budžetam vizuālas pārvērtības piedzīvojis amerikāņu kino “labais zēns” Krūzs. Viņš ir pārtapis par vienu no turīgākajiem pasaules cilvēkiem – naftas biznesmenis Digers Rokvels izslauc zemi sausu, atliekot moralizēšanu uz nenoteiktu laiku. Kad Grenlandes “izsausināšana” iekustina katastrofu ar aisberga uztriekšanos Eiropai, Digers zina, ka krīzes situācijā viņam ir jākontrolē stāsts. Lai arī viņam līdzās ir ASV prezidents (Džons Gudmens), administrācija un kompānijas darbinieki (Rizs Ahmeds), bez Digera pasaules lietu kārtības zobrats nekust uz priekšu.

Skatītāji un kritiķi daudzviet "Digeru" jau ir nopēluši kā pārlieku moralizējošu un režisora personīgo ambīciju pārstimulētu, tomēr šāds autorkino Holivudā ir unikāls risks. Filma, līdzīgi kā “Doktors Streindžlavs” (1964), par visām varītēm necenšas izklaidēt, taču tā tāpat ir asprātīga, saistoša un asa kapitālisma analīze. Šī ir viena no pēdējām studijas “Warner Bros.” filmām pirms kompānijas nonākšanas “Paramount” paspārnē – tas savdabīgā kārtā komentē monopolu pasauli, kurā aizvien izteiktāk mītam.

Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šajā epizodē pievēršas asa sižeta darbiem – izdzīvošanas trilleris “Skarbās zemes sirdī” uzbur ekrāna ķīmiju starp Bredu Pitu un spilgtu četrkājainu aktieri, savukārt Kristiāna Riekstiņa pilnmetrāžas debijas darbs, laupīšanas filma “Visiem vajag naudu”, ieved sižeta līkločos starp boulinga ķegļiem un neuzlaužamiem seifiem.

Ko darīt, ja aktieru provēs piedāvā trešo plānu, darbā priekšniecība visu laiku elpo pakausī un dzīvokļa īpašnieks nedēļas beigās sola izlikt no dzīvokļa? Paulai (lomā Agate Marija Bukša) viss ir skaidrs – seifs priekšnieka kabinetā sola nomaksātus rēķinus un studiju kredītu, taču ir problēma. Šķiet, ka šī ideja nav ienākusi prātā viņai vien.

Kristiāna Riekstiņa debijas darbs uzskatāmi apdzīvo neonā krāsotu Rīgas guļamrajonu kino realitāti – laupīšanas filmā sastapsiet atskaņas gan no Kventina Tarantino, gan Nikolasa Vindinga Refna darbiem, kā arī daudzus citus citātus.

Epizodē apspriežam samērību starp jaunu ceļu meklējumiem un žanra pulēšanu, filmas muzikalitāti un tās sasaisti ar vizualitāti, kā arī aktierdarbiem un to, kāpēc jaunos režisorus Latvijā, šķiet, tik bieži interesē tieši kriminālfilmu žanrs.

Tikmēr Breda Pita un suņa Ūbera tandēms filmā "Skarbās zemes sirdī" piedāvā patiesi iespaidīgu Jaunzēlandes ainavu. Atvaļinātais specvienības kareivis Džeimss Belmots ierodas savvaļā, lai pabūtu viens – gan viņu, gan viņa labāko draugu, kaujas suni Odinu, joprojām vajā murgi par cīņas laukā piedzīvoto. Idillisko ainavu pāršalc vētra un cīņubiedriem vēl vienu reizi nāksies pierādīt savas saiknes nesalaužamību.

Spriežam, ka filmas nosaukums latviešu valodā nedaudz maldina – trāpīgāks būtu “Zvēra sirds”, jo lielā mērā pieredzējušā darbības kino režisora Deivida Eijera filmas subjektīvā optika ir veidota caur četru vācu aitu suņu atveidoto Odinu. Filma, kurā lielākā daļa darbības norit bez dialogiem, piedāvā dažādas žanra pamatsituācijas skatītājiem ļoti draudzīgā veidolā. Epizodē apspriežam filmas veidotāju attieksmi pret dramatismu, darbā izmantotos kara filmu štampus un to, ko šis darbs nozīmē arī Pita Holivudas karjeras kontekstā.

Šajā epizodē "Kur kritiķiem nav vietas" piekopj kontrastu valodu – uz recenzēšanas darbagalda nonākusi pagrīdes kino klasiķa Grega Araki jaunākā filma "Es gribu tikai seksu" ar Olīviju Vaildu, Kūperu Hofmanu un pat popdziedātāju Charlie XCX, kā arī Zojas Kazanas ilgi gaidītā Džona Steinbeka lieldarba "Austrumos no Ēdenes" ekranizācija ar Florenci Pjū izaicinošajā Keitas lomā.

Eliots (Kūpers Hofmans) ir jauns, ne pārāk gudrs, taču ļoti gribošs. Tieši tādu viņu iekāro laikmetīgās mākslas superzvaigzne Ērika Treisija (Olīvija Vailda), kura meklē jaunu mūzu savai guļamistabai pirms izšķirīgas izstādes. Piepildās jaunā vīrieša mežonīgākie sapņi, taču, kā zināms, ne visas fantāzijas ir patīkamas.

Kalifornietis Gregs Araki ir viens no spilgtākajiem 90. gadu ASV autoriem – līdztekus Gasam van Santam viņš ir viens no “Jaunā kvīru kino” kustības pamanāmākajiem vārdiem; viņa ietekmju dzimtas koks nenoliedzami ietver gan Džonu Voteru, gan popārtu un MTV. 66 gadus vecais režisors ar šo darbu atgriežas pie sev tuvās screwball jeb dabūšanās komēdijas saknēm, veidojot seksuāli atbrīvotu un laikmetīgās mākslas pasauli satirizējošu darbu. 

Sarunā apspriežam, kāpēc šo darbu nav vērts apskatīt plaši apbalvotā Rūbena Ēstlunda mākslas pasauli apsmaidošo filmu kontekstā, kurā mirklī pārklājas kempa un bezgaumības robežas un to, kāpēc šī kino provokācija nebūtu iedarbīga cita veida kino valodā.

Tikmēr amerikāniete Zoja Kazana ir ķērusies pie monumentāla materiāla – ar Nobela prēmiju apbalvotā rakstnieka Džona Steinbeka darbs "Austrumos no Ēdenes" savu slavenāko ekranizāciju ir piedzīvojis 1955. gadā, kad vienu no Džeimsa Dīna spilgtākajām kinolomām režisēja Elija Kazans, proti, filmdares vectēvs.

"Austrumos no Ēdenes" ierakstās spilgtā pēdējo gadu ASV kino tendencē – veido jaunā taisnīguma kino. Proti, filmas atsakās no vienkāršotiem 19. gadsimta vidus, ASV Pilsoņu kara, pirmiedzīvotāju teritoriju atņemšanas, migrācijas un “iespēju zemes” naratīviem, uzlūkojot nācijas mītus ar niansētāku skatu. 

Sarunā aplūkojam veidu, kurā daudzsēriju mākslas filmas veidotāji ir izvēlējušies serializēt šo paaudžu sāgu, apspriežam balansu starp kostīmu un raksturu drāmu, kā arī iespaidīgā aktieru ansambļa (tostarp Florence Pjū, Maiks Faists un Kristofers Abots) sniegumu.

Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šoreiz aplūko divus kardināli atšķirīgus sieviešu stāstus – Viestura Kairiša biogrāfiskā filma “Uļa” ar Kārli Arnoldu Avotu galvenajā lomā piedāvā sevis atrašanas naratīvu, savukārt 90. gadu hita “Praktiskā maģija” otrā daļa pēc teju 30 gadiem liek apdomāt nostaļģijas un absurda attiecības.

Melnbaltais basketbolistes Uļjanas Semjonovas (1952–2026) jaunības portretējums 60. gadu padomju Latvijā ir viens no gada spilgtākajiem kino notikumiem, kuru jau kopš pirmizrādes aizvadītajā Kannu kinofestivālā pavada diskusijas gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Idejas autors un titullomas atveidotājs Kārlis Arnolds Avots te sastrādājas ar pieredzējušo kino un teātra režisoru Viesturu Kairišu, kurš ar saviem iepriekšējiem darbiem jau ir uz ekrāna iedzīvinājis dažādus Latvijas vēstures laikposmus.

"Uļa" aplūko padomju okupācijas gadu pieredzi, rusifikāciju, nacionālisma idejas un etnisko spriedzi, taču priekšplānā novieto unikālas personības centienus pašnoteikties ar talanta palīdzību.

Epizodē aplūkojam filmas vizualitāti, aprunājamies par filmas saistību ar pēdējā laika skaļāko latviešu sporta filmu, proti, Dzintara Dreiberga "TTT. Tīklā", un mēģinām formulēt šīs visnotaļ neparastās filmas uzdevumus. 

Deviņdesmito gadu beigu romantiskās filmas "Praktiskā maģija" otrā daļa, savukārt, liek uzdot jautājumu – vai bez Sandras Bulokas un Nikolas Kidmenas šanī filmā vēl kas maz ir? Plaši apbalvotās dānietes Suzannas Bīras sīkvels būvē pagājušā gadsimta izskaņas nostaļģiju ar mūsdienu televīzijas filmu valodu, kas raganīgās Ouensu dinastijas vīriešu nedienas paceļ vēl nebijušā saldmes līmenī.

Sarunā pieskaramies 20. gs izskaņas raganu tēliem kino un televīzijā, tam, vai filmām par sievietēm automātiski var piedēvēt feministiskas īpašības, kā arī tam, kuri filmveides šabloni spēj noturēt uzmanību arī 2026. gadā.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam mītus par sākumiem un beigām. Kanādieša Meta Džonsona biogrāfiskā filma “Tonijs” ļauj ielūkoties gastronomijas un kultūru gardēža Entonija Bordeina jaunībā, savukārt Holivudā strādājošā franču režisora Luija Leterjē filma “Pēdējā māja” ar izcilajiem aktieriem Vāgneru Mouru un Grētu Lī piedāvā ģimenisku apokalipsi.

Gadu gaitā daudziem ir izveidojušās personīgas attiecības ar amerikāņu šefpavāru un ekrāna personību Entoniju Bordeinu (1956–2018). Viņš ir ikona, garšu psihologs un ielas filozofs – balamutīgs lempis, kuram ir zelta sirds un kurš sirdzis no smagas depresijas un pats sev atņēmis sev dzīvību 2018. gadā. 

Īpašas attiecības ar Bordeinu ir izveidojušās arī kanādiešu režisoram un aktierim Džonsonam, kurš, veidojot pieaugšanas drāmu “Tonijs”, iedvesmojies no Bordeina autobiogrāfijas “Virtuves noslēpumi” (2000). Studijas “A24” paspārnē tapusī biogrāfiskā filma izspēlē Bordeina (lomā Dominiks Sesa) jaunību. 70. gadu vidū Provinstaunā, Masačūsetsā, 19 gadus vecais Tonijs iemīlas, iepazīst kulināro autoritāti (lomā Antonio Banderass) un saprot to, ka dzīve, tāpat kā virtuve, smalki laipo uz naža asmens.

Izklaidējoša un nekritiski labdabīga filma gan vēstījumā, gan vizuālajos risinājumos un aktierdarbos. Kino bez sānsoļiem un pārsteigumiem – viens no retajiem gadījumiem šogad, kur, liekot roku uz sirds, varam aicināt iet skatīties biogrāfisko filmu arī tos, kurus ar Bordeinu nekas nesaista.

Savukārt “Netflix” paspārnē Holivudas asa sižeta filmu veidotājs Leterjē (veidojis franšīzes “Kurjers” un “Ātrs un bez žēlastības”, kā arī seriālu “Lupins” (2021–)) izvēlējies strādāt ar šausmu kino žanru. Viņa jaunākā filma “Pēdējā māja” apspēlē vidusmēra ģimenes izdzīvošanu apokalipses un pārdabisku notikumu epicentrā, lomas atveidojot zināmākajiem savas paaudzes aktieriem – korejiešu izcelsmes amerikānietei Grēta Lī un brazīļu aktierim Vāgneram Mouram, kuru skatītāji atcerēsies kā Pablo Eskobaru seriālā “Narkodīleri” (2015–2017) vai kā galvenās lomas atveidotāju “Slepenajā aģentā” (2025).

Raidījuma esam recenzējuši vairākas šausmu filmas, un 2026. gads ir bijis būtisks šī žanra kontekstā: Keina Pārsona debija “Backrooms. Bez izejas" (2026), Karija Bārkera “Apsēstība” (2026) un seriāls “Atraitnes līcis” (2026), kas mūs linčiski un spīlbergiski smīdināja. Leterjē filma piedāvā Covid-19 pandēmijas kino atskaņas – ģimenei ir nepieciešams sadzīvot un izdzīvot vienatnē, tai tiekot “atvienotai” no ārpasaules. Secinām, ka ir izaicinoši piedāvāt šausmu kino, kas nepiedāvā novatorisku šķautni.