Zināmais nezināmajā

Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

"Vālodze ir Latvijā ļoti izplatīta ligzdotāja. Tā noteikti ir tajā putnu minimumā, ko katram vajadzētu zināt," uzskata Zane Dāvidsone. "Vālodze ir tālais gājputns un atlido vēlu pavasarī, apmēram 8. maijā. Dziedāt turpina vēl pat jūlijā, kad citi putniņi jau ir aizņemti ar rūpēm par mazuļiem un vairs tik koši nedzied."

Vālodzes izskats ir ļoti spilgts. Putns ir spilgti dzeltens, bet to gan grūti pamanīt, gan arī grūti nofotografēt, jo vālodze slēpjas lapotnē. Lielāka iespēja pamanīt šo putnu ir tieši pavasarī, kamēr lapas vēl nav izplaukušas. 

Pārtiek vālodze no nelieliem kukaiņiem, kāpuriem, arī nelieliem mugurkaulniekiem. Un iecienījusi vālodze ir tauriņus. Vasaras otrajā pusē ēd arī augļus, ogas un sēklas.

"Kā jau tas minēts tautasdziesmās un dažādās citās dziesmās, vālodzes ligzda ir kā šūpuļtīkls. Vīta no zāles stiebriem, sausām lapām, arī dažādiem auduma gabaliņiem, papīra stērbelītēm, vadiem, vilnas, sūnām, ķērpjiem, mizas un citiem līdzīgiem materiāliem. Tas šūpulītis noteikti ir tas raksturīgais ligzdas veids, ligzdiņa tiešām ir kā šūpuļtīkls, pievienota pie diviem kokiem," norāda Zane Dāvidsone.

"Vālodzes dziesma ir ļoti skanīga, sastāv no strofām, kas atgādina flautas skaņas, un balsi var dzirdēt maijā. Vēl vālodzei ir arī nesmukā balss, tāds aizsmacis brēciens. Un latviešu tautas ticējumi liecina, ja vālodze svilpo tātad dzied skaisti, tad gaidāms jauks laiks, bet kad tā ķērc un ņaud, tad gaidāms negaiss," turpina Zane Dāvidsone. "Jārēķinās, ka abas šīs balsis mēdz atdarināt arī daudzi citi putni, piemēram, mājas strazdi un sīļi."

No vienas puses – dabisks process, savdabīga deja starp Karību un Dienvidamerikas tektoniskām plātnēm, no otras puses – traģiskas postošas sekas pilsētām un iedzīvotājiem, kuri dzīvo  ar šādu kustīgu pasauli zem kājām. Nesen notikusī zemestrīce Venecuālā bija viena no traģiskākajām, ko šī latīņamerikas valsts piedzīvojusi ilgā laikā, taču nebūt ne vienīgā. Ģeologi norāda, ka lielākā daļa venecuēliešu dzīvo burtiski zemestrīču epicentrā. Ko zinām par Dienvidamerikas ģeoloģiju un kāpēc šajā zemestrīcē ir tik liels bojā gājušo skaits? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ģoegrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis.

--

Latīņamerikas valsti Venecuēlu trešdien, 24. jūnijā, satricinājušas divas spēcīgas zemestrīces ar 7,2 un 7,5 magnitūdu stiprumu. Postījumi nodarīti arī galvaspilsētā Karakasā. 

Pirmās zemestrīces epicentrs atradās 21 kilometru uz rietumiem no piekrastes pilsētas Moronas. 39 sekundes vēlāk aptuveni 45 kilometru attālumā notika otra zemestrīce. Piedzīvoti vēl 20 pēcgrūdieni.

NASA publicētie dati liecina, ka spēcīgajās zemestrīcēs Venecuelā ir sabojājušas vai sagrāvušas vairāk nekā 58 000 ēku. 

 

Ko par zemestrīcēm domāja cilvēki vairākus tūkstošus gadu senā vēsturē?

Dievu dusmas, nepaklausīgu dievību dumpošanās pazemē, milzu dzīvnieki, kas kustas uz saviem pleciem nesot pasauli – tā senāk cilvēki ir skaidrojuši zemestrīču rašanos. Pa starpu šiem ticējumiem arī zinātniski skaidrojumi,  piemēram, 1774. gadā  izdotajā „Augstas gudrības grāmatā” Vecais  Stenders par zemestrīci raksta šādi: „Dziļā zemē ir daudz alas, dažas no iekšķīgiem sērainiem tvaikiem iekarst un gruzd, kamēr uguns iešaujās, kur nu caurumu atrod, un kad vietām caurumu neatrod, kur tie iekšķīgi karsti tvaiki, kas plešās, iziet varētu, tad visa virsēja zeme top celta  un kratīta un rīb un trīc.  Ak tu Dieva sodība! Kas par briesmām, kad zeme apakš kājām zūd un lejas par kalniem ceļās.”

Lai arī Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr vēl pirms Stendera zinātnisku pamatojumu šai dabas parādībai ir devis Stendera tautietis, vācbaltu mācītājs Georgs Mancelis un runa ir par zemestrīci  Bauskas apkaimē 1616. gadā. Par to stāsta ģeoloģijas zinātņu doktors Valdis Segliņš.

--

Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

 

Japāņu kultūrā bija izplatīts mīts par milzu samu Namazu, kurš mīt zem Japānas salām un dievs  Kašima ir izmantojis burvju akmeni, lai šo samu  piespiestu pie zemes. Tikko Kašima novērsis uzmanību, tā sams dauzījis asti un kustējies un sākās zemestrīce.  Pievēršamies arī citiem pasaules reģioniem un mītiem. Valdis Segliņš stāsta par  Centrālamerikas  indiāņu ciltīm un viņu skatījumu un šo dabas parādību.

Nākotnē zobārsta kabinetā veikts rentgena izmeklējums varētu palīdzēt ne tikai ārstēt zobus, bet arī savlaicīgi brīdināt par nopietniem kaulu veselības riskiem visā organismā – tostarp osteoporozi.

Osteoporoze ir izplatīta slimība visā pasaulē un nereti to atklāj pēc kaulu lūzuma, jo sākuma stadijās slimībai nav nekādu simptomu. Kā zobārsta kabinets var palīdzēt kaulu veselības uzlabošanā, par to saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Vispārējās zobārstniecības katedras vadošo pētnieci, projekta "OsteoXplore" vadītāju Andu Slaidiņu.

Ārste skaidro, ka, piemēram, pacients atnāk pie zobārsta, viņam veic rentgenu kāda iemesla dēļ, piemēram, viņš grib ievietot zobu implantus, viņam veic 3D rentgenu, kas ir standarts mūsdienu implantoloģijā, papildus tam, izmantojot veikto rentgenu, var noteikt arī osteoporozes risku.

Šī vairāk varētu būt skrīninga metode, pēc kuras jāveic padziļināti izmeklējumi.

Lielākoties osteoporozes risks ir sievietēm vecumā pēc menopauzes. Ar hormonu aizvietojošu terapiju var pasargāt. Tāpat nozīmīgi osteoporozes riska faktori ir D vitamīna un kalcija trūkums organismā. Pareizi būtu jebkurai sievietei pēc 65 gadu vecuma veikt osteoporozes risku pārbaudi, lai novērtētu kaulu blīvumu. Realitāte pacienti par to uzzina, kad jau ir bijis pirmais kaulu lūzums. 

Osteoporozi labi palīdz novērst un kontrolēt medikamenti.

Vasara ir atvaļinājumu laiks, kad bieži dodamies tuvākos vai tālākos ceļojumos. Šoreiz saruna ar pieredzējušu pilotu Jāni Krištopu, lai uzzinātu, kā laikapstākļi ietekmē viņu darbu un ikdienu, jo vasarās negaisi ir tie, kas mēdz radīt izmaiņas mūsu lidojuma plānos.

Par laimi Rīgas lidostā dabas stihijas reti rada būtisku ietekmi uz gaisa satiksmi, biežāk problēmas ir mūsu galamērķī, īpaši, ja tas ir tālāk uz dienvidiem, kur negaisi mēdz būt plašāki un ilgstošāki. Mūsu lidostā lielākās problēmas ir ziemā, kad skrejceļš apledo vai snieg tik stipri, ka tīru skrejceļu uzturēt var burtiski tikai uz dažām minūtēm.

Bet kāda ir pilota ikdiena, kurš un kā pieņem lēmumu – lidot cauri negaisa mākonim vai mest tam līkumu, par to saruna ar pilotu Jāni Krištopu, kuram ir jau gandrīz 20 gadu pieredze, vadot pasažieru lidmašīnas.

Āfrikas cūku mēris rada pamatīgas galvassāpēs arī cilvēkiem, jo tā ceļš no savvaļas mežacūkām līdz saimniecībām ir tik nemanāms un ātrs, ka nozarei tas rada milzīgus zaudējumus. Zinātniskajā institūtā "BIOR" uzsākts pētījums, kas ļaus apkartot cūku mēri, slimību, kas no savvaļas "ielaužas" mājlopu saimniecībās. Kas īsti ir Āfrikas cūku mēris? Kā notiek inficēšanās un kā tas ietekmē gan mežacūku populāciju, gan cūku fermas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zinātniskā institūta "BIOR" Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Aivars Bērziņš un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš.

Zemesvēži ir īsti "supervaroņi", tie spēj gan lekt, gan lidot, gan peldēt

Ja dabā vai varbūt pat sava dārziņa puķu dobēs vakara stundā dzirdat skaņu, kas ievada sižetu, tas nozīmē, ka kaut kur tuvumā ir zemesvēzis. Cilvēki gan ne vienmēr ir sajūsmā par to, ka zemesvēži sākuši apdzīvot mazdārziņus. Šoreiz kopā ar Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecāko entomologu Uģi Piterānu zemesvēzi iepazīsim tuvāk. Kā atspēriena punkts mūsu sarunai kalpo pats zemesvēža nosaukums, jo to dēvē arī par racējcirceni, bet, ja zemesvēža latīnisko nosaukumu Gryllotalpa gryllotalpa tulkojam latviešu valodā, tad sanāk “circeņkurmis”. Kas tad no vēža, kurmja un circeņa piemīt zemesvēzim, par to Uģis Piterāns.

Iespējams, ka kādam zemesvēzis šķita problēma arī 1915. gadā, kad tapa Raiņa luga “Spēlēju dancoju”, bet Rainis šajā lugā Zemesvēzītim piešķīra ļoti svarīgu nozīmi. Zemesvēzītis ir Zemes mātes sūtnis, viņš simbolizē dzīvības spēku, mūžību un saikni ar zemes saknēm. 

Kad lugas galvenais varonis spēlmanis Tots ir atdevis trīs asins lāses, lai atdzīvinātu Leldi un pats tādējādi dotos nāvē, Zemesvēzīša sauciens "Dzīvs ir!" - tas ir apliecinājums, ka garīgā gaisma, dzīvība un dziesmas spēks nav uzveicams. 

Varbūt tieši šī luga palīdzēs apzināties, ka zemesvēzis nav kaitēklis, un par to, ka tas pat var būt retums, noslēgumā piebilst Uģis Piterāns.