Zināmais nezināmajā

Pasaulē, mainoties politiskajai kārtībai, aizvien vairāk runājam par Ķīnas ietekmi uz globāliem procesiem. Šī Āzijas lielvara, kura cenšas sevi pozicionēt kā centrālo spēku jaunajā pasaules kārtībā, var būt partneris un drauds vienlaikus, tā atzīmē pašmāju pētnieki. Kā Ķīnas politisko, sociālo un kultūras dzīvi pēta Latvijā un arī Ķīnā? Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Danu Dūdu, Rīgas Stradiņa universitātes  doktoranti, Ķīnas studiju pētnieci. Kāpēc Latvijai ir būtiska Ķīnas pētniecība un kādos virzienos mūsu pētnieki strādā, skaidro Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Vai, suņa un kaķa gadus rēķinot pēc cilvēka gadiem, esam precīzi? Vai viena suņa dzīves gads patiesi atbilst septiņiem cilvēka dzīves gadiem? Šis jautājums, iespējams, nodarbinājis ne vien kādu suņa saimnieku, bet ik pa laikam tiek pārcilāts arī pētnieku vidū. Tīmekļa vietnē “IFLScience” apkopots ASV zinātnieku Kalifornijā pēdējos gados paveiktais šajā jomā. Rakstā norādīts, ka pieņēmums par viena un septiņu gadu attiecību nav precīzs. Tas, kas gan ir skaidrs, ka suņi nobriest strauji. Piemēram, deviņus mēnešus vecam sunim jau var būt kucēni. Bet suņa un cilvēka vecumu attiecības precīzākai noteikšanai pētnieki ir pieķērušies “epiģenētiskā pulksteņa” idejai. Pēdējā laikā tas ir plaši apspriests temats zinātnē, un doma šāda - indivīda hronoloģiskais un bioloģiskais vecums var nesakrist, jo ķīmiski savienojumu - metilgrupu - piestiprināšanās pie DNS maina gēnu ekspresiju un ietekmē bioloģisko vecumu. Vides signālu ietekmēto gēnu darbību tad attiecīgi dēvē par epiģenētiku. Eksperimentā DNS metilēšanās principi salīdzināti, pētot grupu ar cilvēkiem un grupu ar suņiem, un ir radīta jauna formula suņa un cilvēka vecuma pielīdzināšanai. Zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve Inta Lange skaidro suņu vecuma noteikšanu.

Putni ir dabas procesu vēstneši, tie mūs pavada ikdienā arī gada tukšākajos un klusākajos mēnešos, un ne viens vien saikni ar dabu izjūt tieši vērojot zīlītes barotavā, vai izjūt īpašu saviļnojumu, redzam atgriežamies gājputnus.  Šoreiz ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par meža pīli. "Mēs droši vien visi zinām jau no bērnības, ka pīle saka pēk. Patiesībā tā, kas saka pēk, ir tieši meža pīle. Viņa ir arī priekštece mūsu mājas pīlei, tāpēc arī mājas pīles saka pēk. Pīles kopumā runā ļoti dažādi. Un arī meža pīle nesaka tikai pēk." Viesturs Ķerus stāsta, ka lai arī ir ziema, pīlēm galvā jau ir pavasaris. Viņš aicina rīdziniekus brīvdienās doties, piemēram, uz Māras dīķi, kur labi varēs redzēt, ka tēviņi jau ir uzcirtušies, lai izrādītos meitenēm ar koši zaļām galvām un pelēkos, smalkos uzvalkos. "Viņi klanās mātīšu priekšā, mēģina pievērst viņu uzmanību, un tad jūs dzirdēsiet, ka viņi ne tikai saka pēk, bet arī tā smalki svilpo. Reizēm, ja tēviņš neizpelnās mātītes uzmanību, mātīte viņam pateiks - pēk, pēk, un aizlidos kaut kur tālāk," turpian Viesturs Ķerus. Meža pīles ir visparastākā no Latvijas pīļu sugām, un arī ornitologi veiktā ligzdojošo putnu uzskaite rāda, ka meža pīļu populācija ir stabila.  

Neticami, bet starpkaru Latvijā arsēns veikalos bija nopērkams tikpat viegli kā žurku zāles. Indēšana kā slepkavības veids ir bijusi ļoti izplatīta vēsturē. Ne viens vien skandalozs vēstures stāsts ietver sevī indes un indēšanu. Ko par to stāsta tā laika prese un kādi motīvi vadīja slepkavas, indējot savus upurus tolaik? Ar ko indēja un kur indes bija pieejamas? Ko pataloganatoms redzēja uz sava galda 20. gadsimta sākumā un kāpēc indēšana bija izplatīta arī starp augstmaņiem senākos laikos? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un vēsturnieks, LU profesors Gvido Straube. Ingus Barovskis ir pētījis indes un indēšanas motīvus padziļināti, un drīzumā klājā nāks viņa grāmata. Pievērsties šādai neparastai pētījumu tēmai mudinājusi lauka pētījumos iegūta intervija, stāsts par to, lai iegūt māju, kādai kundzītei potenciālie mantinieki vēlējās iebarot indīgā auga kurpītes sakņu novārījumu. "Protams, nevar dot tā, lai ir uzreiz gatavs, pieķers. Tad palēnām, palēnām, palēnām mēģinājuši ar šo kurpītes novārījumu tikt pie mājas un atbrīvoties no kundzītes. Bet tas nav izdevies. Neesmu mediķis, nezinu, bet gala secinājums bija tāds, ka šī kundzīte pie attiecīgās vielas novārījuma pierada un kļuva bezmaz vai veselīga, un nodzīvoja diezgan ilgu dzīvi. Mājas kārotājiem tā arī nekas nesanāca," atklāj Ingus Barovskis. Tā kā tēma ir arī jutīga, pētījumā viņš pievērsies laikam no 20. gadsimta sākuma līdz apmēram 40. gadiem.   "Vēl šobrīd es katru trešdienu pavadu Valsts vēstures arhīvā, rokoties pa dažādiem tiesu prāvu protokoliem un prokurora uzraudzības protokoliem, kur atklājas dažādas visnotaļ interesantas ainas arī par to, kā esam to grēka darbu strādājuši," turpina Ingus Barovskis. Viņš atzīst, ka 20. gadsimta pirmajā pusē tīri statistiski cirvis un šaušana bijuši populārākie veidi, kā atbrīvoties no sava ienaidnieka, bet arī indēšana bijis daudz pielietots mehānisms, kā ar saviem upuriem izrēķināties. Gvido Straube norāda, ka indēšana ir bijusi pazīstama jau kopš antīkiem laikiem, bet visplašāk zināmi vēsturē ir gadījumi, kad indēšanu izmantoja, lai atbrīvotos no politiskajiem pretiniekiem. Indēšana ir bijusi sevišķi izplatīta 17. un 18. gadsimtā, jo laikos, kad izmeklētāju spēki un iespējas bija krietni vājākas, šo slepkavības veidu bija grūtāk pierādīt un atklāt. Turklāt dažādas indes aptiekās bijusi samērā pieejama prece. Gvido Straube arī min, ka ir izpētīts, ka 18. gadsimta beigās populārākā inde bijusi divi arsēna veidi - baltais un sarkanai.   Aknas ir cilvēka organisma lielākā laboratorija; alkohols un uztura bagātinātāji indē aknas Cilvēka aknas ik dienu tiek galā ar dažādiem atkritumiem un toksīniem, kas dabiski nonāk mūsu organismā. Kā aknas spēj organisma atindēt un vai aknu brīnumspējām ir arī robežas? "99% no tā, ko mēs apēdam, iedzeram, ieelpojam vai kas mums uzsūcas caur ādu, aknās tiek metabolizēts, pārstrādāts un pēc tam izvadīts caur zarnu traktu vai nierēm. Vēl, protams, aknas piedalās arī aizsargfunkcijā, likvidē dažādus mikrobus ar savām šūniņām. Tie ir galvenie virzieni, kuros aknas strādā." Tā par vienu no lielākā vēdera dobuma orgānu funkcijām teic Latvijas Infektoloģijas centra Aknu slimību nodaļas vadītāja, infektoloģe un hepatoloģe profesore Ieva Tolmane.  Viņa aknas sauc par mūsu organisma lielāko laboratoriju, jo aknas ražo olbaltumvielas, ogļhidrātus, piedalās vitamīnu sintēzē. 90% no tā, ko apēdam, iedzeram, uzņemam caur ādu vai ieelpojam, tas viss tiek pārstrādāts aknās.  No vienas puses, aknām ir super spējas tikt galā ar visām iepriekš minētajām darbībām. No otras puses, tās klusi dara savu darbu arī tad, kad tās ir bojātas, un tāpēc ne vienmēr dod ziņu par to, cik ilgi tās vēl turpinās funkcionēt. Ar ko aknas var tikt galā un kas tām nav pa spēkam, kas šim orgānam patīk, kas nepatīk un kāpēc alkohols un uztura bagātinātāji indē aknas, stāsta Ieva Tolmane.  

Par gada dzīvotni Latvijas Dabas fonds (LDF) 2026. gadā iecēlis koka dobumu. Ar šo gada dzīvotni LDF vēlas pievērst uzmanību vecu koku nozīmei mežos, kā arī nepieciešamībai saglabāt dabiskās struktūras mūsu mežos un kultūrainavā.  Dobumaini koki dabā ir līdzīgi kā cilvēku pasaulē daudzīvokļu nami - te mainās īrnieki, te top jaunu dzīvokļi, kurus izveidojis kāds no dabas arhitektiem. Šie veidojumi var šķist nemanāmi vai nepievilcīgi cilvēkam, bet ir ārkārtīgi pieprasīta dzīvotne dabā. Par šī gada dzīvotni koka dobumu saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Latvijas Dabas fonda pārstāvis, ornitologs Jānis Ķuze un sikspārņu eksperts, biologs Viesturs Vintulis. Koku dobumi ir nelieli tukšumi koka stumbrā, kas bieži vien cilvēkiem paliek nepamanīti, bet ir ļoti nozīmīgi bioloģiskajai daudzveidībai. Tie ir mājvieta, patvērums, barošanās un ligzdošanas vieta, arī noliktava un bērnistaba daudziem putniem, zīdītājiem, kukaiņiem un sēnēm.  Dobumi var pastāvēt lielos, pietiekami resnos un vecos kokos, tāpēc ar šī gada dzīvotni LDF vēlas pievērst uzmanību vecu koku nozīmei mežos, kā arī nepieciešamībai saglabāt dabiskās struktūras mūsu mežos un kultūrainavā. Dobumos ligzdo ap 20 % no visiem ligzdojošajiem putniem, tāpēc dobumu trūkums var nozīmīgi ietekmēt putnu populāciju.

Ziema Latvijā valda visā krāšņumā, ir gan sals, gan sniegs un arī tās dabas parādības, kas novērojamas tieši šajā gadalaikā. Tāpēc šoreiz stāsts par aukstumu citviet Eiropā, par ziemai raksturīgajām dabas parādībām un par ceļiem un to uzturēšanu.  Aizvadītajā nedēļas nogalē ne viens vien gan ar labu, gan ar sliktu vārdu pieminēja ceļu uzturētājus, puteņi, ko piedzīvojām pagājušajā nedēļā, radīja satiksmes problēmas. Bet tādi ir piedzīvoti arī agrāk ziemā. Gan puteņi, gan to atnestais sniega daudzums, kas šobrīd tikai daļā Kurzemes un Latgales ir ap 30-40 centimetriem, arī nav nekas ekstrēms Latvijas janvārim. Tas gan nenozīmē, ka nevajag par to brīdināt, jo arī par normāliem laikapstākļiem ziemā ir jābrīdina, jo arī tie var būt bīstami. Brīdinājumi tiek izplatīti par jebkuriem apstākļiem, kas potenciāli var radīt draudus un tāpēc jāņem vērā. Ceļu uzturēšana ziemā ir pilnībā atkarīga no laikapstākļiem, ko šajās dienās labi izjūtam. Tāpēc turpinot sarunu ciklu ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuru darbs ir cieši saistīts ar laikapstākļiem un klimatu, šoreiz par ceļu uzturēšanu saruna ar Latvijas Autoceļu uzturētāja Ražošanas departamenta direktoru Andri Kondrātu. Lai gan gatavošanās ziemai sākas jau iepriekšējā pavasarī, pērkot sāls krājumus un gatavojot tehniku, tomēr sarunas sākumā par mītu, ka ziema ceļu uzturētājus parasti pārsteidz nesagatavotus.