Zināmais nezināmajā

Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

"Dažos aspektos ausainā pūce atšķiras no tā, kas ir mūsu klasiskais priekšstats par pūcēm. Bet tas, kas viņai atbilst mūsu klasiskajam priekšstatam par pūcēm, ir ūjināšana," stāsta Viesturs Ķerus. "Bet ausainās pūces ūjināšana ir ļoti klusa. To nevar dzirdēt vairāk par dažiem simtiem metru attālumā. Tas, ko var vislabāk dzirdēt, ir ausainās pūces mazuļu balsis, ko mēs dzirdam jūnijā un jūlijā. Tā ir tāda kārtīga īdēšana, kas varbūt vecākiem krīt uz nerviem, bet ornitologiem ļauj ļoti labi konstatēt ausaino pūču klātbūtni."

"Ja runājam par to, kas kopīgs un atšķirīgs ausainai pūcei ar mūsu klišejiskajiem priekšstatiem par pūci, tad tās ir ausainās pūces austiņas. Ja mēs zīmētu pūci, tad noteikti uzzīmētu tādu ausu pušķīti, kas viņai arī vārdā," turpina Viesturs Ķerus. "Bet šie ausu pušķīši nav ausis. Ausu pušķīši tiek reizēm izmantoti, cik var noprast, savstarpējā komunikācijā. Varbūt reizēm tiek izmantoti, lai maskētos, lai vairāk izskatītos ne pēc pūces."

Ausainās pūces ķermenis ir brūnmelni raibs un viņai ir oranžas acis. Cilvēki ausaino pūci mēdz sajaukt ar ūpi, kurš arī ir ar melnraibu spalvojumu, oranžām acīm un ausu pušķīšiem. 

"Svarīgi paturēt prātā, ka ūpis ir pilnīgi citas svara kategorijas dzīvnieks. Ja ausainā pūce ir nedaudz mazāka par vārnu, tad ūpis ir lielākā no Eiropas pūcēm, un viņš ir lielāks nekā mazais ērglis," norāda Viesturs Ķerus.

Atšķirībā no citām pūcēm ausainā pūce dzīvo mežmalā un ligzdo vecās vārnu ligzdās, nevis dobumos.

Diemžēl kopumā ausainai pūcei Latvijā neklājas ļoti labi, viņa ir nokļuvusi arī apdraudēto sugu sarakstā jeb Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Zirgs vēl pirms simts gadiem bija draugs, palīgs un acu raugs daudziem laukos dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bez tiem nebija iespēja ne pārvietoties, ne apstrādāt laukus, ne izdarīt jebkādus citus smagus lauka darbus. Tā kā zirgs bija vērtīgs resurss, netrūka arī to, kas kāroja zirgu iegūt vieglā ceļā, tos zogot. Zirgu zagļi bija grūti apakarojama sērga 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Kas bija slavēnākie zirgu zagļi, kā tos apkaroja un kādus sodus piesprieda zirgu zagļiem?

Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēsturnieks un etnogrāfs Uģis Niedre un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš.

"Zirgam pirms simts un vairāk gadiem bija ļoti plaša nozīmē. Viena lieta ir lauksaimniecība, bet noteikti tas ir transports kā tāds, tā ir arī militārā joma. Zirgu pasēs es esmu arī kaut kur pamanījis, ka arī, tāpat kā vīrietim ierakstīju, vai derīgas karaklausībai, tad arī zirgam ierakstīja, vai zirgs ir derīgs karaklausībai. Tam bija milzīga nozīme," atklāj Gatis Krūmiņš. 

Bet lielais zirgu skaits radījis arī sarežģījumus, īpaši pilsētā, jo zirgi rada arī mēslus, kuri ir kaut kur jāliek. Jau tajā laikā zinātniekus aicināja meklēt risinājumus, ko darīt ar zirgu mēsliem. 

"Zirgs arī bija kā statistikas elements, kas arī parādīja attīstību, turību. Viens no tiem pamatojumiem, kāpēc īpaša situācija ātri uzlabojas Latgalē, ir tieši zirgu skaita pieaugums. Tā ir kā luksusa prece. Un interesanti, kad īstenoja Agrāro reformu, tur bija pieejami dažādi kredīti. Viens no tiem bija zirgu iegādei un tos izķēra pirmos," turpina Gatis Krūmiņš. "Esmu lasījis, ka kādreiz arī vienam otram kalpa zēnam zirgs bija pirmā prioritāte. Tagad arī mēs redzam, ka ir viena otra daudzdzīvokļu māja, dzīvoklis ir noplucis, bet ļoti smalka mašīna pie durvīm. Cilvēka domāšana nav mainījusies. Arī toreiz bija viens otrs, kuram tas zirgs bija augstākā prioritāte.

(..) Cenas arī bija ievērojamas. Tajā brīdī, kad rocība pieauga 30. gadu otrā pusē, gadatirgū labu zirgu zem 800 latiem nevarēja nopirkt. Ja mēs skatāmies, cik ilvēki pelnīja laukos, tad alga puisim bija kādi 50 lati mēnesī, tātad 500 latu gadā. Luksusa zirgs maksāja pusotru tūkstoti latu. Tā ir trīs gadu alga. Tas arī skaidro, kāpēc zirgus zaga."

Runājot par cenu, Uģis Niedre atklāj, ka 19. gadsimta vidū labs zirgs maksāja 50 rubļu, bet pūru labības, labus rudzus, zemnieks varēja pārdot par 2,5 - 3 rubļiem.

Straumējot laiku: ekspozīcijas sadaļa “Dzimis savā kārtā”

Turpinām iepazīstināt ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas "Straumējot laiku" sadaļām. Šoreiz par kārtu sabiedrību un to, cik muižnieku un zemnieku dzīves bija cieši saistītas – ne tikai zemnieki bija atkarīgi no muižniekiem, bet arī otrādi.

Soli pa solim raidījumā stāstām par šo ekspozīciju, kurā līdz ar 5. sadaļu nonākam plašā telpā, bet laikā ziņā esam piestājuši 18. gadsimtā. Gan šis posms, gan arī 19. gadsimta sākums vēstī par muižnieku un zemnieku, kuri, būdami no dažādām kārtām, patiešām abi bija vienā laivā, jo viņi bija atkarīgi viens no otra. Telpu piepilda muižas kompleksa makets, un tam līdzās videoprojekcijas ar zemniekiem, kuri veic dažādus lauku darbus. Telpas tālākā plānā interjers ar galdu un iedomātu skatu pa logu, un vēl apmeklētāju pavada konkrētā perioda personību portreti un balsis.

Ar sadaļu “Dzimis savā kārtā” iepazīstina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidra.

Par dažādiem sabiedrības slāņiem un birģeru tiesībām runājām jau tad, kad iepazinām pilsētu veidošanos viduslaikos, un muzeja pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva norāda, ka arī muižnieki un zemnieki nebija kaut kas viendabīgs. 

--

Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

Lai arī Latvijai nav pašai sava astronauta, mums ir spēcīgi kandidāti. Viena no viņiem ir Veronika Puiša – mediķe, kas sākusi karjeru kā ģimenes ārste Skotijā, šobrīd ir Eiropas Kosmosa aģentūras medicīnas padomes locekle, aeornautikas un kosmosa mediķe un strādā ar pirmās formulas pilotiem.

Meitene, kas grib strādāt kosmosā – tā viņu savulaik dēvēja studiju gados. Drīzumā Veronika dosies ilgstošā pētījumā uz Antarktīdu, kas arī ir saistīts ar kosmosa izpēti.

Pētījums, kura laikā Veronika Puiša dosies uz Antarktīdu, ir Eiropas Kosmosa aģentūras finansēts darbs. Viņa dosies uz itāļu-franču staciju "Concordia". Tā atrodas apmēram 3200 metru augstumā Antarktīdas vidienē. Un dažādi apstākļi šo vidi padara ļoti ekstremālu. Tā ir gan polārā nakts un diena, kā arī gaisa temperatūra, kas vasarā ir mīnus 20-30 grādu, ziemā - mīnus 70-80 grādu. 

Pētniece atklāj, ka vasaras periodā tur visai daudz zinātnieku, bet ziemas periodā tur būs tikai 12-13 pētnieki. Tur uz vietas būs jādzīvo deviņus mēnešus bez iespējām doties prom.

"Tur ienāk mans darbs kā biomedicīnas pētniecei. Es realizējušu Eiropas Kosmosa aģentūras pētniecības programmu, pētot izolācijas efektu uz cilvēkiem. "Concordia" bāzi izmanto kā analogu Mēness un Marsa pētījumiem. Tie būs fizioloģiski pētījumi, piemēram, kā mums mainās imūnā sistēma, kad esam izolācijā ilgu laiku, gan arī kā baktērijas mainās, gan psiholoģiskā pētniecība."

Pētot šos jautājumus, sanāks arī pašai nokļūt izolācijā un sevi pakļaut visam tam, kas ir tas pētījuma objekts.


"Dažos pētījumos es būšu arī pati pētījuma objekts," piekrīt Veronika Puiša.


Pētniece atzīst, ka sajūtas, domājot par gaidāmo došanos uz Antarktīdu, ir dažādas. No vienas puses ir liels gandarījums, jo tā ir unikāla iespēja un reti kuram to izdodas paveikt. 

"Man liekas, ka tas ir tuvākais, ko es varēju atrast tam, lai būtu astronaute, jo darbs ir visai līdzīgs," atzīst Veronika Puiša. "Protams, no otras puses arī, ir bail, jo ilgu laiku būs jādzīvo tālu no visiem cilvēkiem, ko es pazīstu, no manas normālās dzīves, no manas karjeras veselu gadu es būšu prom un man nebūs nekādas iespējas atgriezties, lai kas arī nenotiktu. Protams, ir bail, un es ļoti daudz domāju par to, kā saglabāt gan personīgās attiecības, gan profesionālās attiecības."

Zinātnes ziņas par pētījumu, kas ļauj uz novecošanos palūkoties pozitīvi

Par novecošanos ierasts domāt kā par ne to patīkamāko procesu - galu galā kļūst fiziski grūti veikt kādas darbības, atmiņa vairs nav tik spēcīga, pielavās demence, tad vēl vientulības risks… Jā, un sava daļa patiesības tajā visā ir, tomēr pētījumi un īpaši ASV Jeilas universitātes zinātnieku veikums vairāk nekā desmit gadu garumā ļauj uz novecošanos palūkoties citādi. Jaunajā, žurnālā “Geriatrija” publicētajā pētījumā, gandrīz pusei pieaugušo, kas vecāki par 65 gadiem, uzlabojusies fiziskā vai mentālā veselība, un dažkārt pat abi rādītāji. Zinātnieki secinājuši, ka cilvēkiem ar pozitīvāku attieksmi pret novecošanos bijusi ievērojami lielāka iespējamība uzrādīt šos veselības uzlabojumus. Viedokli par pētījumu jautāju veselības psiholoģei, vadošajai pētniecei Rīgas Stradiņa universitātē Kristīnei Šneiderei-Pītersai. Vai varam teikt, ka iegūtie dati ir pārsteidzoši?

Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

"Vālodze ir Latvijā ļoti izplatīta ligzdotāja. Tā noteikti ir tajā putnu minimumā, ko katram vajadzētu zināt," uzskata Zane Dāvidsone. "Vālodze ir tālais gājputns un atlido vēlu pavasarī, apmēram 8. maijā. Dziedāt turpina vēl pat jūlijā, kad citi putniņi jau ir aizņemti ar rūpēm par mazuļiem un vairs tik koši nedzied."

Vālodzes izskats ir ļoti spilgts. Putns ir spilgti dzeltens, bet to gan grūti pamanīt, gan arī grūti nofotografēt, jo vālodze slēpjas lapotnē. Lielāka iespēja pamanīt šo putnu ir tieši pavasarī, kamēr lapas vēl nav izplaukušas. 

Pārtiek vālodze no nelieliem kukaiņiem, kāpuriem, arī nelieliem mugurkaulniekiem. Un iecienījusi vālodze ir tauriņus. Vasaras otrajā pusē ēd arī augļus, ogas un sēklas.

"Kā jau tas minēts tautasdziesmās un dažādās citās dziesmās, vālodzes ligzda ir kā šūpuļtīkls. Vīta no zāles stiebriem, sausām lapām, arī dažādiem auduma gabaliņiem, papīra stērbelītēm, vadiem, vilnas, sūnām, ķērpjiem, mizas un citiem līdzīgiem materiāliem. Tas šūpulītis noteikti ir tas raksturīgais ligzdas veids, ligzdiņa tiešām ir kā šūpuļtīkls, pievienota pie diviem kokiem," norāda Zane Dāvidsone.

"Vālodzes dziesma ir ļoti skanīga, sastāv no strofām, kas atgādina flautas skaņas, un balsi var dzirdēt maijā. Vēl vālodzei ir arī nesmukā balss, tāds aizsmacis brēciens. Un latviešu tautas ticējumi liecina, ja vālodze svilpo tātad dzied skaisti, tad gaidāms jauks laiks, bet kad tā ķērc un ņaud, tad gaidāms negaiss," turpina Zane Dāvidsone. "Jārēķinās, ka abas šīs balsis mēdz atdarināt arī daudzi citi putni, piemēram, mājas strazdi un sīļi."

No vienas puses – dabisks process, savdabīga deja starp Karību un Dienvidamerikas tektoniskām plātnēm, no otras puses – traģiskas postošas sekas pilsētām un iedzīvotājiem, kuri dzīvo  ar šādu kustīgu pasauli zem kājām. Nesen notikusī zemestrīce Venecuālā bija viena no traģiskākajām, ko šī latīņamerikas valsts piedzīvojusi ilgā laikā, taču nebūt ne vienīgā. Ģeologi norāda, ka lielākā daļa venecuēliešu dzīvo burtiski zemestrīču epicentrā. Ko zinām par Dienvidamerikas ģeoloģiju un kāpēc šajā zemestrīcē ir tik liels bojā gājušo skaits? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis.

--

Latīņamerikas valsti Venecuēlu trešdien, 24. jūnijā, satricinājušas divas spēcīgas zemestrīces ar 7,2 un 7,5 magnitūdu stiprumu. Postījumi nodarīti arī galvaspilsētā Karakasā. 

Pirmās zemestrīces epicentrs atradās 21 kilometru uz rietumiem no piekrastes pilsētas Moronas. 39 sekundes vēlāk aptuveni 45 kilometru attālumā notika otra zemestrīce. Piedzīvoti vēl 20 pēcgrūdieni.

NASA publicētie dati liecina, ka spēcīgajās zemestrīcēs Venecuelā ir sabojājušas vai sagrāvušas vairāk nekā 58 000 ēku. 

 

Ko par zemestrīcēm domāja cilvēki vairākus tūkstošus gadu senā vēsturē?

Dievu dusmas, nepaklausīgu dievību dumpošanās pazemē, milzu dzīvnieki, kas kustas uz saviem pleciem nesot pasauli – tā senāk cilvēki ir skaidrojuši zemestrīču rašanos. Pa starpu šiem ticējumiem arī zinātniski skaidrojumi,  piemēram, 1774. gadā  izdotajā „Augstas gudrības grāmatā” Vecais  Stenders par zemestrīci raksta šādi: „Dziļā zemē ir daudz alas, dažas no iekšķīgiem sērainiem tvaikiem iekarst un gruzd, kamēr uguns iešaujās, kur nu caurumu atrod, un kad vietām caurumu neatrod, kur tie iekšķīgi karsti tvaiki, kas plešās, iziet varētu, tad visa virsēja zeme top celta  un kratīta un rīb un trīc.  Ak tu Dieva sodība! Kas par briesmām, kad zeme apakš kājām zūd un lejas par kalniem ceļās.”

Lai arī Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr vēl pirms Stendera zinātnisku pamatojumu šai dabas parādībai ir devis Stendera tautietis, vācbaltu mācītājs Georgs Mancelis un runa ir par zemestrīci  Bauskas apkaimē 1616. gadā. Par to stāsta ģeoloģijas zinātņu doktors Valdis Segliņš.

--

Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

 

Japāņu kultūrā bija izplatīts mīts par milzu samu Namazu, kurš mīt zem Japānas salām un dievs  Kašima ir izmantojis burvju akmeni, lai šo samu  piespiestu pie zemes. Tikko Kašima novērsis uzmanību, tā sams dauzījis asti un kustējies un sākās zemestrīce.  Pievēršamies arī citiem pasaules reģioniem un mītiem. Valdis Segliņš stāsta par  Centrālamerikas  indiāņu ciltīm un viņu skatījumu un šo dabas parādību.