Zināmais nezināmajā

Iepazīstam pupuķi – brašu pupinātāju, skaistu, kareivīgu putnu, kura populācija Latvijā pieaug. Par pupuķi stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis Viesturs Ķerus.

Pilnā sparā rit ziemāju kulšana, un daļa lauksaimnieku graudu ražu jau ievākusi. Atšķirībā no pagājušā gada šogad šķiet, ka vismaz ziemas kvieši varētu būt izdevušies labi. Tie ir Latvijas galvenais labības veids, ko gan visvairāk audzē, gan kas dod lielākos ieņēmumus.

Arī liellopu audzētājiem sienu šogad izdevies ievākt labāk nekā pērn – par spīti tam, ka saulainu un sausu periodu nav bijis daudz. Devāmies uz Aizkraukles novadu pie liellopu audzētāja un bioloģiskās labības lauksaimnieka Kaspara Ādama. Viņam ir liela, moderna saimniecība, kurā audzētos gaļas liellopus izsolēs pārdod eksportam gan uz citām Eiropas valstīm, gan vēl tālākām zemēm.

Kā šajā nozarē izjūt klimata pārmaiņas, kā raugās uz Eiropas zaļo kursu un vai iespējams atrast līdzsvaru starp lauksaimniecību un dabas aizsardzību? Kaspars Ādams ir optimistiski noskaņots saimnieks un vairākkārt piemin, ka atslēga ir gan vēlmē, gan spējā pielāgoties – ne velti viņš audzē gan bioloģisko labību, gan liellopus, jo tad, kad graudiem ir sliktāks gads, var paļauties uz liellopiem, un otrādi.

Daļa lielo zemnieku, kas darbojas tikai vienā jomā, lielā mērā esot dažādu atbalsta un subsīdiju sistēmu upuri. Izdzīvot varot, bet ir gadi, kad sanākot knapināties. Daudziem gan tas tomēr nav pietiekams stimuls, lai tā sauktie graudinieki pievērstos vēl kādai nozarei un līdzsvarotu saimniecības finanses. Īpaši Kaspars Ādams uzsver labības audzētājus – ja esot tāds gads kā pērn, kad labība bija lielākoties sliktas kvalitātes un derējusi vien lopbarībai, arī to varot izbarot lopiem un tos pārdot, tādējādi pievienojot vērtību. Bet gana daudz lauksaimnieku ar lopkopību negrib nodarboties. Tas prasot vairāk darba nekā tikai labības audzēšana.

Purvi ir nozīmīgi ne tikai plūdu un klimata pārmaiņu mazināšanā, bet arī nacionālās drošības kontekstā. Kādi pētījumi veikti par purvu lomu ne tikai dabas, bet arī militārajā aizsardzībā, kādā stāvoklī ir Latvijas purvi un kas ietekmē to ekosistēmas?

Sarunā par šo tematu piedalās bioloģijas zinātņu doktore, LIFE PeatCarbon projekta vadītāja Māra Pakalne un vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Zinātņu prorektora dienesta Drošības pētniecības un inovāciju centra vadošais pētnieks Kārlis Dambītis.

Oto fon Hūns bija vācbaltu ārsts un vēsturnieks, kurš pirmais aizsāka baku vakcināciju Latvijā. Kādas viņa laikā bija vakcīnas, cik ievērojams viņš bija kā ārsts un kādi bijuši viņa kā vēsturnieka sasniegumi? To pārrunājam ar vēsturnieci Mārīti Jakovļevu un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāju Ievu Lībieti.

Bet, nošķindot zvaniņam, dodamies iekšā Farmācijas muzejā, Rīgā, Riharda Vāgnera ielā. Iespējams, kāds zvaniņš atskanējis arī, verot seno aptieku durvis. Tā kā Farmācijas muzejs ir Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja struktūrvienība, tad arī šeit iespējams iepazīt aizraujošus stāstus un skatīt daudz priekšmetu par ārstniecības vēsturi, bet īpaši – par to, kā cilvēki laika gaitā meklēja zāļvielas, kā iemācījās dziedniecībā izmantot dažādus augus un kā sāka darboties aptiekas. Farmācijas muzeja muzejpedagoģe, vēsturniece Indra Vīlistere ved mūs cauri muzeja pagalmam ar ārstniecības augu dārziņu, bet pēc tam dodamies uz pagrabu, kas atklāj viduslaiku aptieku šarmu. Senāk aptiekās tirgoja daudz tādu preču, kas mūsdienās nonākušas citu veikalu plauktos, un viena no šādām precēm bija vīns. Tiesa, vīns un citas lietas tika uzglabātas aptiekas noliktavā vai pagrabā, bet tirgošanās notika atsevišķā telpā.

Iespējams, balzamam līdzīgu ārstniecisko zālīšu alkohola ekstrakti Rīgas aptiekās lietoti jau kopš viduslaikiem, taču “Kunces balzams” rakstos pirmo reizi pieminēts 1752. gadā. Tieši aptiekārs Abrahams Kunce radīja unikālo dzēriena recepti, kas ir Rīgas Melnā balzama pamatā.

Tā nu, runājot par Rīgas Melno balzamu, esam aizceļojuši līdz krietni tālākiem gadsimtiem, bet nu atgriežamies viduslaikos. Indra Vīlistere norāda, ka teksts no 1357. gada varētu būt uzskatāms par pirmo, kurā parādās ziņas par aptieku kā zāļu tirgošanas vietu Rīgā. Aptieka atradusies blakus Rātsnamam, un tekstā tiek minēts vīns un garšvielas.

Visbeidzot – līdzās svecēm un garšvielām pagrabā skatam paveras vēl kāda iekārta gan griešanai, gan smalcināšanai ar ziepju kluča paraugu. Iekārtas atvasinājumus noteikti varam atrast veikalos un arī birojos mūsdienās. Iepazinuši aptiekas vīna pagrabu, ar Indru Vīlisteri dodamies pagalmā ar ārstniecības augu dārzu, un šeit uz brīdi piestājam pie mandragoras augļiem. Mandragoras ir nakteņu dzimtas augi, kas satur halucinogēnus un kuru saknes atgādina cilvēka ķermeņu formu. Viduslaiku medicīnā mandragora plaši pielietota kā pretsāpju līdzeklis un arī maģisku dzērienu pagatavošanai. Saskaņā ar senu leģendu, kad mandragoras sakni izrauj no zemes, tā izdod tik briesmīgu un spalgu kliedzienu, ka ikviens cilvēks, kurš to dzird, uz vietas mirst vai zaudē prātu.

"Lukstu čakstīte ir mazs, skaists putniņš. Ja skatamies uz tēviņu riesta tērpā, pamatkrāsa ir brūnmelni raiba, bet viņam ir ļoti izteikts sejas zīmējums - brūnganmelni galvas sāni, virs tiem plata gaiša uzacu svītra, zem tiem - plata, gaiša bārda svītra, rudas krūtis. Ļoti skaists putniņš," iepazīstina ornitologs Viesturs Ķerus.

"Mātīte ir neuzkrītošāka, brūnganpelēki raiba, bet es domāju, ka tas raibums ir tik izteikts, ka viņa vienalga ir visnotaļ skaista, lai gan to toņuir mazāk nekā tēviņam apspalvojumā. Bet arī viņai ir izteikta uzacu svītra un bārdas svītra, gan ne tik koši balta kā tēviņam, drīzāk bēša."

Lukstu čakstīte dzīvo zonā starp intensīvu lauksaimniecību un krūmājiem. Intensīva lauksaimniecība viņai ir slikta. Ja lauksaimniecības zemes sāk pamazām aizaug, tad lukstu čakstītei ir labi. Bet kad lauksaimniecības zeme tiek apstādīta ar mežu vai aizaug ar krūmiem, tad lukstu čakstītei atkal slikti. Viņa ir tāds pārejas zonas putns, un diemžēl tādiem putniem labi neklājas," skaidro Viesturs Ķerus.


Lukstu čakstīšu joprojām Latvijā ir daudz, bet to skaits gan ir stipri mazinājies, 10 gadu laikā tie ir vairāk nekā 40% populācijas. Tāpēc lukstu čakstīte ir iekļuvusi Sarkanajā grāmatā, lai gan joprojām ir parasts putns. 


Putns savā mūsdienu nosaukumā joprojām ir saglabājis vārdu, kas latviešu valodā kādreiz lietots, bet tagad to izmanto arvien retāk. Tas ir vārds luksts. Tā ir zema, slapja, mazliet aizaugusi pļava. Zemas, slapjas, aizaugušas vietas ir luksti. Tur patīk dzīvot lukstu čakstītei. Savukārt nosaukuma otrā daļa, protams, ir saistīta ar čakstināšanu.

Šim putnam vārds ir dots no tā, kur viņš dzīvo, un no tā, kā viņš izklausās," bilst Viesturs Ķerus.

"Čakstināšana lukstu čakstītes gadījumā gan ir uztraukumu sauciens, ko var vasaras otrajā pusē bieži dzirdēt lukstu čakstītei piemērotās vietās. Tas nozīmē, kaut kur tuvumā ir ligzda vai mazuļi un pieaugušie putni ir satraukušies," stāsta Viesturs Ķerus. "Tā lukstu čakstītes dziesma, ko var dzirdēt agrāk vasarā, ir tāda vīterošana, reizēm iepinot arī citu putnu balsu atdarinājumus. Pa vidu ir čerkstēšana laiku pa laikam. Viņa arī ļoti neslēpjas. Parasti dzied uz kāda augstāka krūmiņa vai kāda augstāka stublāja."