Zināmais nezināmajā

Skaidrojam kādu visai neparastu Baltijas jūras piekrastes vēstures lappusi – spirta kontrabandu pa jūru 20. gs sākumā. Baltijas jūra nav tikai gleznaina ainava, smilšanais pludmales un zvejnieki – tā ir arī ceļš, pa kuru savulaik apiets ne viens vien aizliegums, tostarp, alkohola kontrabanda. Daži no šiem stāstiem nu jau kļuvuši par anekdoti – kā daža laba zvejnieka māja pārvērtusies par teju pili, neskatoties uz pieticīgo algu. Kā valsts regulēja alkohola apriti 20. gs. pirmajā pusē un kāda bija piekrastes loma pagrīdes tirdzniecībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Bauskas muzeja direktors Aigars Urtāns, kurš pirms vairākiem gadiem sarakstījis grāmatu "Spirta jūra", pievēršoties šai neparastajai vēstures lappusei, un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva pētnieks Guntis Vāveris.

Peldsezona Latvijā sāksies 15. maijā. Tāpat tūlīt sāksies arī aktīva laivošanas sezona, arvien populārākā ir arī supošana un dažāda veida burāšana. Un visas šīs nodarbes, kā arī glābēju darbs ir lielā mērā atkarīgs no laikapstākļiem.

Sākoties sezonai, medijos daudz runā par drošību uz ūdens, raidījumā Zināmais nezināmajā šoreiz saruna ar Rīgas pašvaldības Drošības uz ūdens pārvaldes Glābšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nodaļas priekšnieku Jāni Skrimu. Viņš daudzus gadus pats ir bijis glābējs pludmalē.

Sarunā Jānis Skrims min vairākus pieredzes gadījumus, kādos apstākļos un kā cilvēki nonāk nelaimē, un kā no tādām situācijām izvairīties.

Pagaidām gan ūdens vēl ir vēss un peldas tikai tie, kas ir rūdīti, bet nedēļas nogalē, kad gaisa temperatūra kāps pāri 20 grādu atzīmei, gan jau būs arī pa kādam pārgalvīgajam, kas izdomās mesties peldē.

Atgādinājums – ūdens ir auksts. Šorīt, 12. maijā, lielākajās upēs un ezeros Latvijā ūdens temperatūra ir tikai 10 – 14 grādi, bet jūras krastā 8 – 12 grādi. Nerūdītam cilvēkam tas pēc sajūtām ir principā kā ledains ūdens.

Jānis Skrims sarunā min, lai arī literatūrā min +16 grādus kā ūdens temperatūru, kad varētu domāt par peldēšanos, sākoties vasaras sezonai. Nav vienas drošas ūdens temperatūras, katram jāizvērtē sava pieredze, veselības stāvoklis un adaptācijas spējas.

Tāpat viņš min vairākus faktorus, kurus ieteicams ņemt vērā un izvērtēt, pirms d doties peldēt.

Jānis Skrims arī atzīst, ka lai gan negadījumi un traģēdijas ūdenstilpēs Latvijā ir liela problēma, atbildīgās iestādes, ne pašvaldības, ne valsts likumdevējs tā arī nav noteikušas, kad glābēji drošības dēļ varētu liegt cilvēkiem doties ūdenī.

Ziedonis dabā tā vien mudina doties garās pastaigās un atpūtu meklēt pie dabas krūts. Taču, vai protam ne tikai atpūsties zaļumos, bet arī pamanīt un novērot lietas dabā? Dabas vērošana bija vienīgā agrāk pieejamā laika ziņu prognozēšanas metode, mūsdienās talkā nāk zinātne un tehnoloģijas. Vai latvietis aizvien prot vērot dabu un norises tajā? Vai pamanām lielas un mazas pārmaiņas? Vai protam atpazīt dažādos augus un dzīvniekus un pamanīt arī to, kā laika gaitā mainās gada laiku mija Latvijas dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas ģeogrāfijas doktore, fenoloģe Gunta Kalvāne un Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Uzklausām arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvi Agni Bušu.

"Mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem vairs nav nepieciešamības pamanīt to, kas notiek dabā, vairs nav nepieciešamības pazīt augus un dzīvniekus, jo tas nav mūsu izdzīvošanas jautājums," norāda Liene Brizga-Kalniņa. "Dabas vērošana šobrīd ir izvēle. Kaut kādā ziņā tas ir vērtību jautājums, dzīvesveida jautājums, cilvēciskās ziņkāres jautājums."

Gunta Kalvāne vērtē, ka esam pazaudējuši saikni ar dabu un pats svarīgākais ir - ejiet dabā.

"Nav svarīgi, vai jūs zināt vai nē. Sākumā ir pilnīgi normāli nezināt. Pētījumi rāda, ja sāksi ar 10 minūtēm, pēc divām nedēļām tās būs jau 25 minūtes un vairāk," atzīst Gunta Kalvāne.

Viņa arī min, ka līdzīgi kā ir uzmanības deficīta sindroms, daži pētnieki runā arī par dabas deficīta sindromu, kas cilvēkos rada trauksmi.

Zinātnes ziņās par mākslīgā intelekta datu centru ietekmi uz vidi

Mākslīgā intelekta datu centriem ir dažāda funkcionalitāte, tostarp tie nepieciešami, lai mēs saņemtu atbildes no daudziem jau labi zināmā sarunu bota jeb “ChatGPT”. Vienlaikus šie datu centri varot pamatīgi uzsildīt to tuvumā esošo vidi un atstāt ietekmi uz vairākiem miljoniem cilvēku. Par to pavisam nesen vēstīts zinātnes ziņu vietnē “New Scientist”. Vai problēma patiesi ir samilzusi? Saruna ar Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoru un vadošo pētnieku, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Modri Greitānu. Viņš norāda, ka pirms trim gadiem Latvijā rīkotā Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, kur apspriesti enerģētikas jautājumi, arī bijušas bažas, ka mākslīgā intelekta datu centri uzsildīs vidi. Tāpat ir satraukums, ka mākslīgais intelekts it visā pārspēs cilvēku, tomēr pētnieks atgādina - cilvēka smadzeņu darbības efektivitāte ir desmitiem tūkstošiem reižu lielāka, kaut enerģijas patēriņš tām ir tūkstošiem reižu mazāks nekā mākslīgajam intelektam.

Stāstu par glīto mazputniņu sarkanrīklīti sarūpējis bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

Sarkanrīklīte ir mazs, Latvijā bieži sastopams meža putns. Šo putniņu ir viegli dzirdēt agrā pavasarī dziedam solo, kad citi putni vēl nedzied un ir vieglāk ieklausīties un sadzirdēt, jo sarkanrīklītes dziesma ir diezgan sarežģīta. 

Savukārt sarkanrīklītes sauciens ir tādi tikšķi, kas atgādina zaru laušanu, sīku zariņu laušanu krūmos. Pētnieks atklāj, ka pirmo iemācījies tieši šo saucienu.

"Pati sarkanrīklītes dziesma ir ļoti augstas strofas, kā burbuļojoša svilpšana," bilst Oskars Keišs.

Viņš arī min, ka sarkanrīklītes dziesmu ir ļoti grūti aprakstīt. 

"Pati sarkanrīklīte patiesībā burkānrīklīte, jo tā krāsa, kādā viņai rīkle, nav sarkana, bet oranža. Bet daudzās valodās viņu sauc par sarkanrīklīti," turpina Oskars Keišs. "Sarkanrīklīte dzīvo mežā. Ligzdu taisa tuvu zemei, parasti kādā iedobumā, bet ļoti reti arī īstā dobumā un pat būrītī. Es esmu atradis sarkanrīklītes ligzdas, kas ir būrīšos, kur dzenis ir paplašinājis skreju. Tas nozīmē, ka viņš jau sāk atgādināt nevis dobumu, bet pusdobumu," atkāj Oskars Keišs. "Sarkanrīklītē var būt divi perējumi, katrā apmēram piecas olas. Un tūlīt pēc izvešanas no ligzdas jaunās sarkanrīklītes ir raibas. Viņas nav ne sarkanu, oranžu rīklīti. Tikai rudenī sarkanrīklītes paliek nu tā kā pieaugušie putni ar oranžu rīkli."

Raidījumā pievēršamies astronomijai un kādam ļoti interesantam pētniecības tematam - kosmiskiem objektiem, kas šķietami nepieder nedz kādai zvaigžņu sistēmai, nedz citam objektam. Iedomājamies planētu, kurā nav gadalaiku, nekad neuzaust rīts un debesīs ir vien piķa melna tumsa ar maziem attāliem zvaigžņu punktiņiem. Šādas planētas klīst Visuma dzīlēs un tās ir ne tikai planētas, bet arī dažādi citi objekti. Kā var ieraudzīt to, kas nav savas zvaigznes apspīdēts, un ko zinām par šiem objektiem? Par to saruna ar Latvijas universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku un un astronomijas entuziastu Raiti Misu.

 

Kā tapa Strūves ģeodēziskais loks?

Vispirms stāsts par neparasto un visai ambiciozo zinātnieku darbu ar mērķi veikt mērniecības darbus no Norvēģijas līdz pat Melnajai jūrai. Kā tapa Strūves ģeodēziskais loks un kāpēc tolaik tas bija tik sarežģīts uzdevums?

Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Ģeodēzijas departamenta direktora Ivara Liepiņa kabinetā esam pārlīkuši par senu karti, kur atzīmēti Latvijā uzmērītie punkti 19. gs. 20. gados. Runa ir par Strūves ģeodēzisko loku - triangulācijas mērījumu ķēdi, kas stiepjas teju 3000 kilometru garumā no Ziemeļu ledus okeāna līdz Melnajai jūrai, šķērsojot 10 valstu robežas. Tā ir unikāla sava laika precīzākā un garākā ģeodēzisko uzmērījumu sistēma, kura vēl šodien kalpo par pamatu visām globālās pozicionēšanas sistēmām. Bet sākums ir 1816. gads, kad pēc Napoleona kara ir saprotams, ka zemes mērījumi nav pārlieku precīzi un tāpēc neatkarīgi viens no otra divi zinātnieki - Vācijā dzimušais Fridrihs  Georgs Vilhelms Strūve un pie Narvas  dzimušais Karls Frīdrihs Tenners - tajā laikā veic mērījumus Krievijas impērijas rietumu guberņās. Tikai Latvijā abi izcilie ģeodēzisti šos mērījumus veic kopīgi.

Ivars Liepiņš turpina stāstu par Strūves un Tennera darbu pirms aptuveni 200 gadiem.

--

Stāstu par glīto mazputniņu sarkanrīklīti sarūpējis bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.