Zināmais nezināmajā

20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām?

Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.

 

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Straumējot laiku" iepazīstam reliģijas un baznīcas vēsturi Latvijā.

Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to var vienot dzīve pilskalnā vai aiz drošiem pilsētas mūriem, un to var saturēt kopā ticība un draudze. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” esam līdz šim jau mērojuši kādu ceļa gabalu gan telpā, gan laikā, un šodien atkal ļausimies straumes pagriezienam, piestājot ekspozīcijas ceturtajā sadaļā “Kopība draudzē”. Arhitekts Didzis Jaunzems šo sadaļu veidojis tā, lai apmeklētājs it kā varētu ieiet dažādu Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgu reliģiju vai konfesiju dievnamos, pakavēties tajos, iepazīt liturģiskos priekšmetus, kā arī audio veidā paklausīties mācītāja vai cita reliģiskā līdera dziedājumu.

Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte vispirms skaidro mūsu šīs dienas pieturvietas nozīmi.

Blakus dažādām kristietības konfesijām Latvijas karte atklāj vēl kādu būtisku kopienu. Tie ir ebreji ar savu reliģiju jūdaismu un lūgšanu namiem sinagogām. Ebreju konsolidācija Latvijas teritorijā notiek 18. gadsimtā, un 19. gadsimta otrajā pusē tādās pilsētās kā Rīga, Daugavpils, Jelgava ir katrā jau vairākas sinagogas. Otrā pasaules kara ietekmē ir piedzīvoti zaudējumi, tostarp zudusi krāšņā Rīgas Horālā sinagoga. Mūsdienās daudzām kādreizējo sinagogu ēkām ir citas funkcijas, piemēram, Zaļā sinagoga Rēzeknē darbojas kā kultūrvēstures un tūrisma centrs, taču aizvien funkcionē sinagoga Daugavpilī un Rīgā, Peitavas ielā, kas uzskatāma par jūgendstila pērli. Ar jūdaisma principiem iepazīstina muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Olga Miheloviča.

Šogad slimnīcā nonācis jau pirmais pacients ar saindēšanos no savvaļā atrodamām sēnēm. Šoreiz pie vainas bijusi nepareiza bisīšu pagatavošana. Taču ne tikai bisītes ir sēnes, kas prasa īpašu rūpību gatavojot, šādu sēņu un arī augu ir lērums. Ko drīkst cept, vārīt un kaltēt droši, ko drīkst tikai ar īpašu piesardzību un no kā labāk atturēties. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele un Rīgas Stradiņa universitātes lektore, farmācijas doktore Renāte Teterovska.

 

Zinātnes ziņās par pētījumu, kurā atklāts, ka mūsu mikrobiomu ietekmē cilvēki, ar kuriem ikdienā visvairāk pavadām laiku. Vai šī ietekme ir pozitīva un mūsu mikrobioms kļūst bagātīgāks?

Pārsteidzoši vai ne, bet saskaņā ar jaunu Austrumanglijas Universitātes pētījumu dzīvošana kopā ar citiem cilvēkiem var ietekmēt mūsu zarnu baktērijas jeb mikrobiomu. Šādu secinājumu zinātnieki izdarījuši, pētot gan nevis pašu cilvēku, bet Seišelu salu dziedātājputnus. Zinātnieki savākuši putnu ekskrementu paraugus un izmantojuši tos, lai pētītu zarnu mikrobiomu. Atklājies, ka putniem ar spēcīgākām sociālām saitēm bija arī vairāk kopīgu zarnu mikrobu, īpaši tādu, kuru izplatībai nepieciešams tiešs kontakts. Tas liecina, ka sociālā mijiedarbība veicina mikroorganismu apmaiņu, un tas pats process varētu notikt arī cilvēku mājsaimniecībās.

Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Fridmanīs norāda, ka publikācija apstiprina jau zināmu faktu, un tas, ka mēs ar savu mikrobiomu apmaināmies, pirms aptuveni septiņiem gadiem skaidrots arī Izraēlas Veicmana Zinātnes institūta, konkrēti profesora Erana Segala pētījumā.

Maijā ir īstais laiks ieklausīties dziedātājstrazda dziesmā. Par dziedātājstrazdu stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

Dziedātājstrazdam patīk mūzika jeb dziesmas. To norāda tā nosaukums gan latviski, gan arī latīniski - Turdus philomelos - mūziku mīlošais, dziesmu mīlošais strazds.

"Dziedātājstrazds arī atdarina citu putnu dziesmas, taču mazāk nekā mājas strazds. Un viņam ir cita raksturīga iezīme, viņš katru strofu, katru fragmentiņu no dziesmas atkārto vairākas reizes," stāsta Oskars Keišs. "Tā ir tieši dziedātājstrazds raksturīgākā pazīme."

"Par dziedātājstrazdu mežā liecina ne tikai viņa dziesma, bet arī saucieni kā par jebkuru putnu. Un viņam ir ļoti raksturīgs uztraukuma sauciens, ko viņš parasti izdod, aizlidojot no ligzdas, " turpina Oskars Keišs.

Ligzda parasti dziedātājstrazdam ir pamežā nelielā eglītē, parasti zemu virs zemes līdz diviem metriem. Un dziedātājstrazdi ligzdas īpatnība ir tāda, ka to pazīt pat tad, ja tā ir tukša, jo viņa ir "iztapsēta" ar prauliem. Tā arī nedara nevienu citu putnu suga Latvijā.

"Tukša dziedātājstrazda ligzda iekšpusē izskatās tāda dzeltenīga, kā koksne, kā parketa grīda. Ja ligzdā ir olas, tās ir zilā krāsā ar maziem, ļoti sīkiem melniem punktiņiem," atklāj Oskars Keišs.

Hokeja spēle, vēlēšanu debates, vakcinācija vai ekonomika – par šādiem jautājumiem viedoklis teju visiem, nereti visskaļāko pauž tie, kuri var lepoties ar visniecīgākajām zināšanām konkrētajā jomā. Psiholoģijā tam pat ir īpašs apzīmējums – Daninga - Krīgera efekts. Vai pašpārliecība mūs padara par ekspertiem un vai tiesa, ka, jo zinošāki kļūstam, jo grūtāk mums formulēt savu viedokli un vēlme paust savu nostāju mazinās?

Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers un filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas asociētais profesors Artis Svece.

Kā valsts vara var ietekmēt sabiedrības paradumu maiņu veselības jautājumos

Zināms, ka noteiktā vecuma grupā mums ir iespējams veikt valsts apmaksātu krūts, dzemdes kakla un zarnu vēža skrīningu. Jau vairākus gadus ik palaikam tiek rīkotas dažādas veselības veicināšanas kampaņas, kur piedāvā bez maksas pārbaudīt šo vai citu mūsu orgānu darbību. Ir cilvēki, kas ar prieku to izmanto, ir ļaudis, kas sūdzas par it kā neestētiskiem uz uzbāzīgiem reklāmas plakātiem ielās. Teju ikviens mūsdienās zina, ka ir jāēd veselīgāk, vairāk jākustas, smēķēt ir kaitīgi. Tāpat zinām, rindas uz izmeklējumiem ir jūdzēm garas un slimnīcas ir pārpildītas. Bet kurš veids ir labākais, lai vienlaikus pabukņītu, neizkaitinātu un pamudinātu cilvēku rūpēties par savu veselību, tā teikt, pamatlīmenī, to pēta samērā jauna zinātnes joma - veselības komunikācija.

Rīgas Stradiņa universitātes docētāja veselības komunikācijā Vita Savicka stāsta, kāpēc cilvēki uzskata, ka pietiek ar labām domām, lai atvairītu slimību, kā īsziņa telefonā varētu pamudināt doties uz veselības pārbaudi un vai picas dāvināšana veicināja potēšanos pret Covid? Sākumā Vita Savicka stāsta par to, kādi uzrunāšanas veidi pastāv, lai mudinātu cilvēkus  pārbaudīt veselību.

Veidi, kā mudināt mūs pašus rūpēties par savu veselību, ir vairāki. Ir tikai jautājums, kurš no tiem der dažādiem ļaudīm dažādās vidēs. Mēģinājumi uzrunāt pilnveidojas un attīstās un šobrīd RSU notiek darbs pie jauna veselības komunikācijas veida "Ar īsziņu pret zarnu vēzi".

--

Maijā ir īstais laiks ieklausīties dziedātājstrazda dziesmā. Par dziedātājstrazdu stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

Skaidrojam kādu visai neparastu Baltijas jūras piekrastes vēstures lappusi – spirta kontrabandu pa jūru 20. gs sākumā. Baltijas jūra nav tikai gleznaina ainava, smilšanais pludmales un zvejnieki – tā ir arī ceļš, pa kuru savulaik apiets ne viens vien aizliegums, tostarp, alkohola kontrabanda. Daži no šiem stāstiem nu jau kļuvuši par anekdoti – kā daža laba zvejnieka māja pārvērtusies par teju pili, neskatoties uz pieticīgo algu. Kā valsts regulēja alkohola apriti 20. gs. pirmajā pusē un kāda bija piekrastes loma pagrīdes tirdzniecībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Bauskas muzeja direktors Aigars Urtāns, kurš pirms vairākiem gadiem sarakstījis grāmatu "Spirta jūra", pievēršoties šai neparastajai vēstures lappusei, un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva pētnieks Guntis Vāveris.