Zināmais nezināmajā

Drīzumā klajā nāks viena no retajām latviešu pētnieku grāmatām par astronomiju – Jāņa Kauliņa grāmata "Sarkanās planētas dzīvības noslēpums". Marss mūs fascinē ne tikai ar tā noslēpumiem, bet vilina arī ar nākotnes misijām. Ko zinām par šo kaimiņu mūsu Saules sistēmā un kas pamudinājis par to veidot arī apjomīgu grāmatu latviešu auditorijai? Par to saruna ar grāmatas autoru Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku Jāni Kauliņu un Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvi Mārtiņu Gillu.

Kas jūs pamudināja tik apjomīgu darbu veikt par Sarkano planētu?

Jānis Kauliņš: Ideja man radās jau ļoti sen, bet sākumā tā bija doma par diezgan sausu apkopojumu par kosmiskām misijām uz Marsu un tālajām kosmiskām misijām vispār. Starta grūdiens bija 2014. gadā, kad uz Marsa nosēdās sekmīgi ārkārtīgi sarežģītā "Curiosity" misija ar ļoti interesantu nolaišanās tehnoloģiju. Tad man bija skaidrs, ka kaut ko man gribas šajā jomā darīt. Sāku vākt materiālus, un pamazām arī teksts virknējās. 

Es ļoti ātri sapratu, ka nevar dot ziņas par sausu kosmisko misiju apkopojumu, pirmām kārtām, tas nebūs nevienam interesanti, otrkārt, šāda informācija un šādas grāmatas jau pietiekami daudz arī ir.

Šajā grāmatā var lasīt, kā vēsta satura rādītājs, gan par Marsa uzbūvi, gan par misijām, gan par ceļu līdz tām, gan par to, kā mēs par Marsu esam domājuši, to uztvēruši dažādos kultūras aspektos un dažādās jomās. 

Jānis Kauliņš: Grāmatas centrālā ass ir Marsa pētniecības vēsture, sākot ar pirmo reizi, kad Galilejs paskatījās teleskopā uz Marsu, un beidzot ar kosmisko misiju hronoloģiju. Turklāt šajās misijās skaidrojot gan izmantotās tehnoloģijas, gan iegūtos rezultātus. Un vienā brīdī nāca atskārsme, ka cilvēkiem arī jāpastāsta, kāpēc tas mūs vispār interesē. Ttad tapa nodaļa par Marsa nozīmi cilvēces kultūrtelpā.

Pavasara pirmais mēnesis tūliņ būs aizvadīts un kaut kur pie apvāršņa jau manāma vasara, jo Valsts Meža dienests ziņo, ka no rītdienas, 1. aprīļa, mežos sākas ugunsnedrošais periods.

Ūdens pavasara saulē un vējā no mežmalām un pļavām žūst ātri. Skaidrs, ka reālais ūdens daudzums un mitrums apkārtējā vidē vēl ir gana liels, taču Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra veiktais sausuma-mitruma monitorings, kurā tiek vērtēts, cik daudz nokrišņu bijis pēdējo trīs mēnešu laikā, rāda, ka nokrišņu ir bijis krietni mazāk, nekā tam vajadzētu būt, turklāt iztvaikošana ir lielāka, nekā parasti pavasara sākumā.

Šobrīd no visām meteoroloģiskajām stacijām tikai Piedruja Krāslavas novadā, kas ir galējie Latvijas dienvidaustrumi, uzrāda mimtrumu normālā līmenī, pārējā Latvijā tas ir ļoti zems. Tas gan nenozīmē, ka viss jau tagad būtu tik izkaltis, ka var aizsvilties no vienas dzirksteles. Tas nozīmē, ja arī turpmākie mēneši būs ar normālu nokrišņu daudzumu, mitruma deficīts vienalga būs.

Tiesa, šis Valsts Meža dienesta noteiktais ugunsnedrošais periods pats par sevi nenosaka tikpat kā nekādus aizliegumus, kas nebūtu spēkā arī tagad. Ierobežojumi var tikt ieviesti, ja arī turpmākais pavasaris un vasara izvēršas sauss. Tad tiek mērīta atsevišķi ugunsbīstamība mežos, ja tā sasniedz ekstrēmu līmeni, var liegt saimniecisko darbību un citas aktivitātes mežos, kas potenciāli var izraisīt ugunsgrēkus. Pagaidām vēl viss ir mierīgi.

Gaidām pavasarīgu lietu, pēc kura parasti sākas arī straujāka sazaļošana, jo arī šīs nedēļas saruna ir saistīta ar zaļu zālīti.

Toms devās pie aitkopes Annas Ginteres, kuru droši vien daudzi klausītāji atpazīst kā regulāru kosmosa un astronomijas tematu komentētāju, taču viņai ir arī Latvijas melngalvas aitu ganāmpulks, kas ikdienā prasa rūpes. Saruna izvērtās gan par to, kā aitas palīdz uzturēt un atjaunot dabiskās pļavas, gan to, ka klimata pārmaiņas aitkopībai Latvijā varētu nākt pat par labu, vienīgi bažas ir par jaunām slimībām. Nupat arī aitām sadzimuši arī jēri, bet Toms viesojās pirms tam, lai gan gaidīja, ka redzēs daudz mazu jēriņu, jo citās aitu saimniecībās jēru laiks sākas jau ziemas beigās. Annas savām aitām tomēr mēģina jēru laiku saplānot mazliet vēlāk. 

Tāda mērena vasara un ne karstums, kas arī nepatīk aitām, Anna Gintere vērtē, jautāta, kādi ir labākie laika apstākļi aitkopjiem. Labi būtu, ja būtu labi mitrs pavasaris, lai sasūcās mitrums zemē; ļoti foršs jūnijs, lai var paspēt novākt sienu. Lietu vajag ik pa brīdim, lai labāk zāle ataugtu.

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.

 

--

Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem.

Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.

Vai reiz pienāks diena, kad visā pasaulē būs miers? Viena diena, kad konflikti apstājušies, ieroči nolikti... Vai tomēr karš ir daļa no cilvēka dabas, bez kā nevaram dzīvot sabiedrībā? Kā mainījies karš gadsimtu laikā un kāpēc kari vēsturē iezīmē visstraujākos pagriezienus? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons, Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis.

Telefoniski sarunai pievienojas psihoterapeite Kristiāna Lapiņa. Viņai jautājam, kādas izmaiņas notiek cilvēku uztverē un domās kara apstākļos.

"Kodolieroču tehniskā attīstība nebūt nav apstājusies, un ir valstis, kuras vēlas šos kodolieročus iegūt, jo ir skaidrs, ka vecais pasaules kārtības modelis nedarbojas, vairs nav Amerika ieinteresēta un Rietumi kopumā uzturēt kārtību visos reģionos ar bruņotu spēku palīdzību. Patiesībā mums šobrīd globāli ir augsti riski, varētu teikt, vairāk nekā 20 valstis tehniski, finansiāli un zinātniski spēj iegūt patstāvīgi kodolieročus. Tā būs liela problēma gan Rietumiem, gan vecajām kodolvalstīm," norāda Dainis Poziņš.

"Otra lieta - mākslīgā intelekta sistēmas, augstas precizitātes ieroči un tas, ka kodolieroču jauda jauniem modeļiem tiek samazināta. Paļaujas uz augstu precizitāti, lielu postošo jaudu, bet ļoti kompaktā, koncentrētā reģionā. Rodas ilūzija, ka konfliktā mēs varēsim piemērot kodolieročus. Tas skan neprātīgi parastam cilvēkam, bet diemžēl šādi scenāriji tiek modelēti, izspēlēti, un ir diezgan augsts risks, ka ar šīm pārmaiņām kodolbruņojuma problēma var saasināties," turpina Dainis Poziņš. "Jaunās tehnoloģijas būtībā paver iespēju ātrāk uzsākt konfliktu ar modernām tehnoloģijām, radot ilūziju, ka nebūs nekādas kodolziemas. Būs 2000-3000 tonnu jaudas kodollādiņš, kas neradīs globālas sekas. Kas precīzi var trāpīt, teiksim, valsts vadītāja bunkurā. Vvai iluzori cerēt, ka mēs iznīcināsim pretinieka ballistisko raķešu šahtas, pirms viņi paspēs izšaut. Varbūt mums izdosies kaut kā apmānīt. Tā sacensība nav beigusies. Par to daudz nerunā, bet ekspertu līmenī tas jautājums ir diezgan karsts un aktuāls."

Pavasaris atnāk ar gājputnu kāšiem, taču visu ziemu ar mums kopā ir bijuši lērums dažādu putnu, tostarp arī šīs dienas varonis - peļu klijāns. Viņu dēvē par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs.

"Peļu klijāns ir parastākais dienas plēsīgais putns Latvijā. Viņu bieži jauc ar vanagu vai sauc par vanagu, jo parasti viņš ir vienīgais, kuru redz, jo viņš sēž ceļa malā uz elektrības stabiem vai siena gubām vai augstu gaisā lido," stāsta Imants Jakovļevs.

Nosaukums jau parādā, ka putns ēd peles, žurkas un kurmjus. Reti gadās, ka noķer kādu putnu.

"Peļu klijānam patīk saule. Parasti dienas vidū, kad ir saule, viņš lido augstu gaisā, riņķo un sauc savu to vārdu, ja tā var teikt," turpina Imants Jakovļevs.

Peļu klijāna balsi ļoti bieži mēģina atdarināt sīlis, kas ir Latvijas papagailis, kurš atdarina daudzu putnu balsis.

"Ja peļu klijānam balss ir vienveidīga, tad tas viņa izskats ir daudzveidīgs. Ir balti, ir gandrīz melni. Pārsvarā peļu klijāns ir brūnu mugurpusi, ar raibumotu vēdera pusi, un spārniem raksturīgi melni komati," raksturo Imants Jakovļevs.

Peļu klijāns bieži ligzdo bērzos, olas dēj jau martā, bet jaunie putnēni šķiļas maijā.