Zināmais nezināmajā

Mēneša lielo sarunu esam veltījuši kādām ļoti īpašām attiecībām, kas turpinās varbūt pat desmitiem tūkstošu gadu. Cilvēka labākais draugs, uzticamākais pavadonis un sargs - suņa ķepas nospiedums palicis uz cilvēces sirds jau tūkstošiem gadu. Kāda ir suņu izcelsme? Kāpēc tieši suns atrada īpašu vietu cilvēka sirdī un namā - ko par to stāsta evolūcija un arheoloģija? Kā mainījušās suņu funkcijas, uzvedība un šķirnes un vai šodien uzticamajā mājas mīlulī ir kaut kas no savvaļas vilka? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents, arheologs Eduards Plankājs un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna.

Pievēršamies filosofiskam un praktiskam jautājumam – vai šodien var ticēt tam, ko redzam? Ja lūkojamies sociālajos medijos, aizvien vairāk jūtam skepsi par to, vai redzētais attēls vai video ir īsts vai viltojums. Dziļviltojumu kvalitāte jau ir tik laba, ka dažubrīd par rūdīta acs vairs nevar noteikt, kas īsts un kas nav. Šobrīd dziļviltojumus izplata ne tikai politiski vai sociālie piesātinātā saturā, bet pat šķietami nekaitīgā dabas un zinātnes jomā, kas vēl vairāk liek domāt - kādus "caurumus" savās zināšanās varam netīšām "aizlāpīt" ar šādiem meliem. Kā saprast, vai video un attēli, ko redzam internetā ir īsti? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis un politologs, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs.

Ierakstā uzklausām Rīgas Nacionalā Zooloģiskā dārza pārstāvi Māri Lielkalnu, kuram ikdienā jāskaidro dažādi patiesi un mazāk patiesi apgalvojumi par dabu un dzīvniekiem, video, kas radīti ar mākslīgā intelekta palīdzību.

Arī savi medicīnas dati ir rūpīgi jāsargā

Personas datu drošība pēdējos gados kļuvis par aizvien aktuālāku tematu. Eiropas Savienības Vispārīgā datu aizsardzības regula skar arī mūsu ikdienu, un, protams, ka mēs katrs vēlamies, lai informācija par mums nenonāktu tur, kur tai nav jānonāk. Bet, ja runājam par pacientu veselības datiem, tad tiem ir īpašs statuss. Tas saistīts ar medicīnas ētikā būtisko personas autonomijas principu un tiek saprasts kā divējādas tiesības - tiesības uz neiejaukšanos un privātuma sfēru, tostarp pacienta datu privātumu, un tiesības uz pašnoteikšanos, proti, pacienta tiesībām pieņemt lēmumu par datu lietojumu.

Par veselības datu noplūdes riskiem un reāliem gadījumiem plašāk stāsta Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošais pētnieks Ivars Neiders.

--

Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus iepazīstina ar lauka cīruli.

Lauku cīrulis ir ir viens no agrākajiem gājputniem, kas atgriežas Latvijas laukos. Februāra beigās un marta sākumā cīruļi jau atgriežas no savām ziemošanas vietām Rietumeiropā, stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

"Cīrulis var dziedāt kādu simts metru augstumā vai pat vēl augstāk, viņš var dziedāt arī ļoti ilgi. Dziesma var ilgt pat pusstundu," turpina VIesturs Ķerus. "Dziedāšanai ir jēga, ja ir kas klausās. Neviens putns nedzied tikai savam priekam. Jo augstāk tu esi, jo tālāk tevi dzird. Ne velti arī cilvēki, ja sapulcē vajag, lai viņu dzird, rāpjas tribīnē un runā uz. Ja tu esi meža putns, tad tu sēdi koka galotnē un dziedi no turienes. Ja tu esi lauku cīrulis, kurš izvairās no vietām, kur aug daudz koku, tad ir jādzied lidojumā."

Dzied arī lauku cīruļu mātītes. Bet dziedājumi lidojumā ir raksturīgi tieši tēviņiem.

Lauku cīruļu populācija Latvijā nedaudz samazinās. Šis putns ir viens no tiem, kas ir samērā iecietīgs pret intensīvu lauksaimniecību.

"Protams, intensīva lauksaimniecība, pesticīdi, lauka malu uzaršana nenāk par labu arī cīrulim. Lai gan Latvijā viņu samazinājums ir salīdzinoši neliels, ja mēs skatāmies uz Eiropu kopumā, tad kopš 80. gada lauku cīruļu populācija ir samazinājusies par 58%. Ja pat šo samērā izturīgo putnu Eiropas lauksaimniecība ir spējusi nokaut, skaidrs, kas notiek ar visādiem lauksaimniecības zemju bridējputniem, kas Sarkanajā grāmatā arī Latvijā," vērtē Viesturs Ķerus.

Šīs ziemas ilgstošais sals ūdenstilpes nosedzis kā ar necaurredzamu vāku. Vai ledus sega kaitē ezeru, dīķu un upju zivīm un citiem organismiem? Kā zivis spēj atjaunot populāciju pēc bargām ziemām un sagaidīt pavasari? Un kāpēc atkusnis ne vienmēr palīdz?

Ziņās lasām aizvien vairāk bažu par zivju slāpšanu. Kārtīgā ziema radījusi neierastus apstākļus mūsu ezeriem un pat upēm, jo zem ledus vāka apakšā notiek intensīva cīņa par izdzīvošanu. Vai visas zivis noslāps un ko varam darīt, lai zivīm un citiem ūdens organismiem palīdzētu sagaidīt pavasari, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis un biologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Matīss Žagars.

Februāris gandrīz beidzies. Pēc aukstās un garās ziemas tuvojas pavasaris, kas mūsu platuma grādos ir palu laiks. Tas ir arī brīdis, kad ziņās biežāk parādās hidrologi, viņu prognozes un komentāri. Toms Bricis ir gatavs pastāstīt vairāk par viņu darbu.

Gada lielāko daļu mēs no hidrologiem neko daudz nedzirdam. Pavasarī vai dažu iepriekšējo gadu siltajās ziemās, kad upes iziet no krastiem, tieši upju tuvumā dzīvojošie īpaši ieklausās, kas sakāms hidrologiem.

Sarunā vairāk par darba aizkulisēm, kā notiek datu vākšana un plūdu prognozēšana. Bet vispirms atgādinājums par citiem gadiem, kad pēc bargas ziemas Latvijā upes sagādājušas problēmas. Tuvojoties paliem un iespējamiem pavasara plūdiem, hidrologiem priekšā smagākais darba cēliens gadā. Var teikt, ka gatavošanās tam norit visu ziemu, jo kopš uz upēm parādījās ledus, izbraukuma grupa apbraukā upes Latvijā, veic mērījumus, dati tiek likti modelī, kas veic aprēķinus par tālāko attīstību. Par hidrologu darbu stāsta Mārcis Tīrums un Līga Klints.

 

 --

Pēdējā lielā plūdu epizode Latvijā bija 2023. gada janvārī Jēkabpilī, bet tos nevar īsti nosaukt par pavasara plūdiem. Hidrologi šādos gadījumos tos sauc par ziemas paliem vai ziemas plūdiem. Pēdējā reize, kad ziema bija pietiekami auksta, lai veidotos bieza ledus kārta, kas uzlūstot rada ledus sastrēgumus un ceļ ūdenslīmeni, bija 2021. gadā. Toreiz Gaujas lejtecē pie Carnikavas vairākas dienas ūdenslīmenis turējās bīstami augsts, draudot appludināt mājas. Tika pieņemts lēmums ledu spridzināt.

Toreiz man bija neparasta pieredze, jo ar Latvijas Televīzijas ziņu dienesta kolēģiem nolēmām tiešraidē rādīt spridzināšanu un pirms tās bija paredzēts, ka es upes malā 10-15 minūtes komentēju apstākļus. Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem kaut kas negāja pēc plāna un spridzināšanu vairakkārt atlika. Beigās es aptuveni stundu tiešraidē komentēju upes hidroloģiskos apstākļus, līdz vienā brīdī ledus sakustējās pats no sevis. Upe pati būtu problēmu atrisinājusi, bet tā kā ledū jau bija salikti desmitiem spridzekļu, lai tos neienestu Rīgas līcī, nācās uzspridzināt.