Zināmais nezināmajā

Pievēršamies mūsu zemes dzīlēm – tam, kas slēpjas vairāku kilometru dziļumā zem mūsu kājām. Kopā ar Latvijas Universitātes ģeologiem Ģirtu Stinkuli un Viesturu Zandersonu ieskatīsimies Latvijas senākajos iežos, lai noskaidrotu, kādus dārgumus un "modernās pasaules" minerālus slēpj pamatklintājs.

Stāsts par sugu, kur mātītes ir prasmīgas ligzdu būvētājas, bet tēviņi – labi pamanāmi dziedoņi. Tā var raksturot biežāko Latvijā ligzdojošo sugu – žubītes.

Vairāk par žubītēm stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Latvijā norisinās iniciatīva "Daru labu dabai". Kas pēdējo gadu laikā ir paveikts un kādi dabas objekti šogad gaida savus sakopējus? Kāda ir šādu pasākumu nozīme, un vai bez izglītošanas tie patiešām palīdz arī saglabāt dabas vērtības?

Par to runājam ar Pasaules Dabas fonda direktoru Jāni Rozīti un Dabas Aizsardzības pārvaldes vecāko dabas izglītības speciālisti Agnesi Balandiņu.

Nedēļas nogalē Latvija piedzīvoja spēcīgu vētru, kurai medijos dzirdēti vairāki apzīmējumi – gadsimta vētra, postošākā vētra 60 gados, spēcīgākā vasaras vētra. Kāds tad būtu pareizākais veids, kā šo vētru novērtēt?

Jāsaka, vētras apzīmējumu bijis tiešām daudz. Ja to vērtējam tikai pēc vēja ātruma, kas brāzmās lielākajā Latvijas daļā bija 20–27 m/s, Rīgas ziemeļos līdz 31 m/s, tad šī vētra nav pat stiprāko vētru pirmajā divdesmitniekā, bet postījumi ir bijuši ļoti plaši. Tāpēc skaidrs, ka ir citi apstākļi, kas šo vētru padarīja postošu. Galvenais iemesls ir laiks, kad vētra notika, gadalaiks – vasara. Tāpēc, ja vērtējam pēc vēja ātruma, tad konkrētā vētra ir jāvērtē tikai vasaras vētru vidū, jo ziemā šāda vētra būtu nieks un tādas ir bijušas ļoti daudzas un bez lieliem postījumiem.

Salīdzināt, protams, varam tikai tās vētras, par kurām ir dati un tie ir pietiekami detalizēti. Tādi mums ir, sākot no 1966. gada, un kopš tā laika vasarā Latvijā tik plaši tik stiprs vējš nav pūtis. Tāpēc korektākais šīs stihijas apzīmējums no meteoroloģiskā skatu punkta ir – stiprākā vasaras vētra vismaz 60 gadu laikā vai detalizētu vēja novērojumu vēsturē.

Bet tiem, kas seko līdzi norisēm meteoroloģijas jomā, zina, ka meteoroloģismie novērojumi Latvijā ir pilnībā automatizēti un meteostacijās darbinieku vairs nav. Vienīgais izņēmums ir Skrīveru meteoroloģiskā novērojumu stacija, kur gaisā tiek laistas meteoroloģiskās zondes, un tam cilvēku klātbūtne vēl ir nepieciešama.

Kā norit darbs, novērojot laikapstākļus, jautājām Skrīveru meteoroloģiskās novērojumu stacijas darbiniecei Valdai Andersonei.

Kā veido digitālos dvīņus dabas objektiem, un kāpēc tas vajadzīgs? Kā tiek apkopoti dati par Eiropas jūrām un ko tie stāsta par Baltijas jūras ekoloģisko stāvokli? To studijā pārrunājam ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošo pētnieci Solvitu Strāķi.

Klausāmies arī ierakstu, kas nav iemesls uztraukumam grauzēju invāzijas vai to pārnēsāto slimību dēļ. Jau vairākus gadus un regulāri Eiropas valstis veic peļu un žurku uzskaiti, un kopš pagājušā gada to dara arī Latvijā – teic Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR  direktore Olga Valciņa.

Institūts aicina iedzīvotājus iesaistīties pētījumā, nododot laboratoriskajiem izmeklējumiem savā īpašumā noķertos grauzējus un šī pētījuma mērķis ir monitorēt, tātad novērot un uzraudzīt infekcijas slimību izplatību savvaļas grauzēju populācijā Latvijā.

Sarunā ar Olgu Valciņu uzzinām, kāpēc ir svarīgi nomazgāt rokas pēc atkritumu izmešanas konteinerā, kādas slimības grauzēji pārnēsā un arī to, kāpēc beigtas peles vai žurkas pārbaudei uz institūtu nevajag sūtīt ar pakomātu.