Zināmais nezināmajā

Tapis interesants pētījums, kas parāda, kā dabiskās auduma krāsas 19. gadsimtā papildināja industriālā attīstība un dažādu sintētisku krāsu atklāšana. Kā ķīmiķi un etnologi, liekot galvas kopā, var izstāstīt veselu gadsimta vēsturi ar apģērba palīdzību. Kā rūpniecības attīstība mainījusi tradicionālo kultūras mantojumu?

Mūsdienu tekstila industrija spēj saražot audumus teju jebkādās krāsās un kombinācijās, lielā mērā pateicoties sintētiskām krāsām, kas ienākušas ražošanā pēdējos gadsimtos. Vairs nav tie laiki, kad violets pigments bija tik dārgs, ka to iegūt varēja tikai karaļnami. Kā Latvijas vēsturē redzam šo rūpniecisko tekstila krāsu ienākšanu un kā tas ietekmējis mūsu kultūrvēsturisko mantojumu, tostarp, tautas tērpus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Anete Karlsone un mākslas zinātņu doktore, latviešu apģērba vēstures pētniece Ieva Pīgozne. 

Savulaik kokvilna bija ekskluzīvāks audums par zīdu

Ja runājam par apģērbu, tad patiesībā runa nekad nav tikai un vienīgi par apģērbu. Mode ir daļa no krietni plašāka stāsta par politiku, ekonomiku, sociālajiem procesiem, un par to pārliecinos arī, par pasaules dārgākajiem audumiem sarunājoties ar Modes muzeja projektu vadītāju Agritu Grīnvaldi.

Pirms iegrimstam senajos laikos, kad jau ir parādījušies dārgie audumi, skaidrojums, vai mūsdienās, kad daudz tiek runāts par apģērba praktiskumu un ilgtspēju, aizvien tomēr pastāv arī dārgie audumi?

Klajā nākusi vēsturnieka Jāņa Šiliņa grāmata "Uzņēmīgais latvietis. Mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) un viņa darbi".

Krišjānis Ķergalvis bija uzņēmējs, politiķis, būvuzņēmējs un viens no bagātākajiem Latvijas cilvēkiem 20. gadsimta sākumā. Viņa pārziņā bija ēkas, kurās šodien daudzi rīdznieki un Rīgas viesi aizvada savu dzīvi, Ķergalvis, būdams ilggadējs Sv. Jāņa ģildes mūrnieku amata vecākais, Rīgas domes deputāts, Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs, mākslas kolekcionārs un mecenāts, savas dzīves laikā uzcēla vai pārbūvēja vismaz 76 dažādus objektus (rūpnīcas, baznīcas, skolas, cietumus, dzīvojamās mājas u. c.) Rīgā, Jūrmalā, Valmierā un Valkā.

Caur viņa dzīvesstāstu iespējams ielūkoties arī tā laika latviešu pilsoniskās sabiedrības norisēs, ko raksturoja dižas idejas un lieli darbi. Ko zinām par Krišjāņa Ķergalvja dzīvi? Stāsta pētījuma autors - vēsturnieks Jānis Šiliņš. Laikmetu, kurā rosīgi darbojas Krišjānis Ķergalvis, raksturo vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs.

Zinātnes ziņās stāsts par mākslīgā intelekta radošajām spējām

Mākslīgais intelekts radošumā var pārspēt vidusmēra cilvēku. Tā secinājuši Monreālas universitātes Kanādā pētnieki publikācijā žurnālā “Scientific Reports”, salīdzinot mākslīgā intelekta darbību un 100 tūkstošu cilvēku spējas.

Mākslīgā intelekta rīku pamatā ir lielie valodas modeļi, kas lieliski apstrādā un saprot cilvēka valodu. Atsevišķi modeļi uzrādījuši labus un par cilvēkiem pat labākus rezultātus uzdevumos, kas paredzēti, lai mērītu oriģinālu domāšanu un ideju radīšanu. Taču vienlaikus 10% visradošāko cilvēku ir krietni priekšā mākslīgajam intelektam, īpaši tādos radošos uzdevumos kā dzejas un stāstu radīšana.

Komentāru par pētnieku veikumu sniedz SIA “Elektroniskie sakari” Techritory programmas direktors Neils Kalniņš. Jautājumi par un ap mākslīgo intelektu ir daļa no viņa ikdienas, un sarunas iesākumā par to, vai mākslīgais intelekts vispār ir radošs un ko mēs saprotam ar mākslīgā intelekta radošumu?

Pirmo reizi 25 gadu laikā Starptautiskā kosmosa stacija piedzīvoja ārkārtas evkuāciju astronauta veselības sarežģījumu dēļ. Tas mudina domāt, kādiem apstākļiem pakļauts cilvēka ķermenis izplatījumā un kādas pārcilvēciskas prasības dažkārt jāspēj izturēt astronautiem. Ko var un ko nevar darīt astronauts savas veselības labā riņķojot Zemes orbītā, vidē, kur vizīte pie ārsta kabinetā nav iespējama? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa, kā arī "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere.

Ķīpsalā meteorītu novērošanai uzstādīta "meteoru patruļa"

Ierīce no ārpuses izskatās salīdzinoši necili, atgādina metāla sēni uz gara kāta. Īpaša ir tās iekšpuse. Astronomijas eksperti to dēvē par "meteoru patruļu". Šobrīd Latvijā ir trīs šādas meteoru patruļstacijas, drīz arī sāks darboties ceturtā.

Ķīpsalā uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija, uz kuru vedina doties Meteorītu muzeja dibinātājs un vadītājs, un RTU docents Kārlis Bērziņš. Paši astronomi tās dēvē par „meteoru patruļām”, jo iekārtas ar vairāku kameru acīm nemitīgi filmē asteroīdus, komētas,  bolīdus, nezinātniski sakot, debesu akmeņus un akmentiņus, kas no Visuma nonākuši atmosfērā.

Pateicoties šīm ierīcēm, pētnieki var ļoti precīzi izrēķināt debesu objektu lielumu, kustību, ātrumu. Ja kāda komēta, Zemei garām skrienot, nakts melnumā te pazaudē savu asti (piedodiet astronomi, zinu, ka komētas aste ir  garš putekļu mākonis un nekur nekrīt), tad ar šo kameru datētajiem attēliem, astronomi var noteikt, kur tā aste nokritusi.

Ideja par šādām kamerām radusies amerikānim, meteoru biedrības pārstāvim Maikam Hankijam, kurš izdomājis, ka kvalitatīvāk  krītošu debess ķermeņu izpēti var veikt, ja tos filmē un vēlāk datē to kustības ātrumu un sadegšanas raksturu. Šim nolūkam der neliela kompakta stacija, aprīkota ar vairākām kamerām. Pirms kāpjam uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta piestājam darba telpā pie datora, lai aplūkotu kameru savāktos attēlus un kopā ar Kārli Bērziņu plašāku skaidrojumu par meteoru patruļu darbību sniedz Latvijas astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills.

--

Savukārt ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs stāsta par vistu vanagu.

"Vistu vanaga dziesma jeb balss dzirdama pārsvarā pavasarī. Viņš riesto jau februārī un martā, tad var dzirdēt viņa balsi," stāsta ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs.

Vistu vanags ir nometnieks, kuru Latvijā var sastapt visu gadu. Bet parasti viņš slēpjas, sēž kaut kur noslēpies koka zaros, vai aši pārlido no slēpņa līdz slēpnim.

No slēpņa vistu vanags arī uzbrūk upurim ar saviem asajiem, gariem nagiem un aiznes tur mežā, kur var droši un mierīgi viņu apēst. Pamatā vistu vanags ēd baložus, vārnveidīgos putnus, sīļus un kaijas.

"Vistu vanags ir kā sanitārs. Viņš noķer vājākos," turpina Imants Jakovļevs.

Vistu vanags dzīvo parasti slapjos, vecos mežos. Parasti ir kluss, ļoti bailīgs un tramīgs, izvairās no cilvēkiem. Bet apmēram puse Latvijas vistu vanagu populācijas dzīvo Rīgā vai Pierīgā un tik ļoti nebaidās no cilvēkiem. Tomēr nav tā, ka katrs rīdzinieks viņu ir redzējis parkā vai mežā, jo putns maskējas arī pilsētā un tik atklāti nerādās. Vistu vanags dzīvo mums blakus, tomēr no cilvēkiem vairās.

Pēc klausītāju lūguma atkārtoti pievēršamies ūdens tīrībai, garšai un sastāvam. Ko saņemam, kad no krāna ielejam glāzē ūdeni - kādu sastāvu, garšu un piedevas? Kā šajā ūdens sistēmā "ceļo" dažādi mikroorganismi un kā noteikt, vai ūdens ir droši lietojams uzturā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus, SIA "Rīgas Ūdens" Apvienotās ūdens kvalitātes kontroles laboratorijas vadītāja Gunita Kona un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns.