Zināmais nezināmajā

"Lauku balodis ir lielākais no baložiem, patiešām drukns putns. Tas ir mazliet mazāks par vārnu. Bet nereti cilvēki lauku balodi jauc ar meža balodi, kas Latvijā ir īpaši aizsargājams un sastopams ievērojami mazākā skaitā. Tas varētu būt saistīts ar lauku baloža nosaukumu angļu valodā - "wood pigeon". Tomēr tas attiecas uz mūsu lauku balodi," skaidro Ance Priedniece.

Latvijas Orntioloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar lauku balodi – putnu, kura populācija Latvijā aizvien pieaug.

Latvijā tas ligzdo vislielākajā skaitā no baložiem - aptuveni 100000 lauku baložu pāru, un tas ir pat vairāk nekā mājas baloži, ko mēs visbiežāk redzam pilsētās baros. 

"Arī lauku baloži ir sastopami pilsētās, pilsētas zaļajās zonās, parkos, dārzos, krūmājos. Bet lauku baloži ir arī sastopami ārpus pilsētas, piemēram, viensētās, aizaugušajos ābeļdārzos, mežmalās," norada Ance Priedniece.

Pēdējās ziemas lauku baloži mēdz ziemot arī Latvijā, bet lielākoties lauku baloži ir tuvās distances gājputni. Tie pārziemo galvenokārt Eiropas centrālajā un dienvidu daļā. 

"Lauku baloža dziesma ir viena no vienkāršākajām, ko iegaumēt, jo tajā var sadzirdēt vairākas reizes atkārtotu tekstu "puspūru olu piedēju" un pēc šī vairāku reižu atkārtojuma lauku baloži dziesmu noslēdzas ar "tukšs"," atklāj Ance Priedniece. "Šāds tulkojums tautā varētu būt ienācis, jo ligzdu lauku baloži būvē pavirši - no zariņiem, taču salīdzinoši plānu. Varētu šķist, ka kāda ola izkritīs cauri tik pavirši uzbūvētai ligzdai. Taču tas, ka lauku baloži izdēj puspūru olu, ir pārspīlējums. Parasti tās ir tikai viena līdz divas olas."

Latviešu valodas institūta pētnieces radījušas personvārdiem veltīto elektronisko vārdnīcu, kas ļauj izsekot dažādu latviešiem doto personvārdu cilmes un vēstures ceļiem, sākot no 13. gadsimta hroniku ierakstiem līdz 18. gadsimta reģistrējumiem.

Kāpēc Baibas 18. gadsimtā bija sastopamas tikai Kurzemē un kādus senus vārdus mūsdienas vairs nedzirdam? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar vārdnīcu iepazīstina Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Renāte Siliņa-Piņķe un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa.

Šobrīd vārdnīcā var aplūkot pirmos 200 publicētos šķirkļus. Bet tā jau tagad, pašā tās iesākumā, parāda, cik bagāta un mainīga ir latviešu personvārdu vēsture. Līdzās mūsdienās pazīstamajiem personvārdiem vēsturiskajos avotos lielākoties sastopami vārdi, kas izzuduši vai saglabājušies tikai uzvārdos, piemēram, Andārte, Babe, Jaspers, Kriškjānis, Ķestens, Saplīze, Šķērstens, Tenīss. Ir tādi, ko latvieši savā mēlē pārveidojuši tik ļoti, ka cilmes vārds bez pētnieka darba grūti atpazīstams, piemēram, Baiba, Šķērsts. Ir tādi, kas rāda izlokšņu vai latviešu personvārdu darināšanas bezgalīgās iespējas, piemēram, Dārčus (sieviešu vārds), Baibuža, Binne, Ilžuks, Ortija. Un ir tādi, ar kuriem var lepoties tikai balti, piemēram, Nameitis, Dotis, Gailis.

Paraksts uz dokumenta savulaik bija nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla

„Nav svarīgi, kas tu esi, bet būtiski, ka tev ir dokuments.” Tā atzīst Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu  doktore Anita Čerpinska, rādot vienus no senākajiem šajā arhīvā pieejamiem dokumentiem. No hercoga  eleganti vilktiem kruzuļiem līdz  zemnieka drebelīgam parakstam. Viņa ir izlikusi dokumentus ar sarkaniem vaska zīmogiem, ar Kurzemes-Zemgales hercogistes, ar Impēriskās Krievijas ģerboņiem, dažādu grāfu un baronu dzimtas simboliem iespiestiem vaskā. Šis  ir stāsts par laiku, kad paraksts bija nevis vienkārša formalitāte, bet gan nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla.

--

Lauku balodis ir lielākais no baložiem, patiešām drukns putns. Latvijas Orntioloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar lauku balodi – putnu, kura populācija Latvijā aizvien pieaug.

Drīzumā klajā nāks viena no retajām latviešu pētnieku grāmatām par astronomiju – Jāņa Kauliņa grāmata "Sarkanās planētas dzīvības noslēpums". Marss mūs fascinē ne tikai ar tā noslēpumiem, bet vilina arī ar nākotnes misijām. Ko zinām par šo kaimiņu mūsu Saules sistēmā un kas pamudinājis par to veidot arī apjomīgu grāmatu latviešu auditorijai? Par to saruna ar grāmatas autoru Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku Jāni Kauliņu un Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvi Mārtiņu Gillu.

Kas jūs pamudināja tik apjomīgu darbu veikt par Sarkano planētu?

Jānis Kauliņš: Ideja man radās jau ļoti sen, bet sākumā tā bija doma par diezgan sausu apkopojumu par kosmiskām misijām uz Marsu un tālajām kosmiskām misijām vispār. Starta grūdiens bija 2014. gadā, kad uz Marsa nosēdās sekmīgi ārkārtīgi sarežģītā "Curiosity" misija ar ļoti interesantu nolaišanās tehnoloģiju. Tad man bija skaidrs, ka kaut ko man gribas šajā jomā darīt. Sāku vākt materiālus, un pamazām arī teksts virknējās. 

Es ļoti ātri sapratu, ka nevar dot ziņas par sausu kosmisko misiju apkopojumu, pirmām kārtām, tas nebūs nevienam interesanti, otrkārt, šāda informācija un šādas grāmatas jau pietiekami daudz arī ir.

Šajā grāmatā var lasīt, kā vēsta satura rādītājs, gan par Marsa uzbūvi, gan par misijām, gan par ceļu līdz tām, gan par to, kā mēs par Marsu esam domājuši, to uztvēruši dažādos kultūras aspektos un dažādās jomās. 

Jānis Kauliņš: Grāmatas centrālā ass ir Marsa pētniecības vēsture, sākot ar pirmo reizi, kad Galilejs paskatījās teleskopā uz Marsu, un beidzot ar kosmisko misiju hronoloģiju. Turklāt šajās misijās skaidrojot gan izmantotās tehnoloģijas, gan iegūtos rezultātus. Un vienā brīdī nāca atskārsme, ka cilvēkiem arī jāpastāsta, kāpēc tas mūs vispār interesē. Ttad tapa nodaļa par Marsa nozīmi cilvēces kultūrtelpā.

Pavasara pirmais mēnesis tūliņ būs aizvadīts un kaut kur pie apvāršņa jau manāma vasara, jo Valsts Meža dienests ziņo, ka no rītdienas, 1. aprīļa, mežos sākas ugunsnedrošais periods.

Ūdens pavasara saulē un vējā no mežmalām un pļavām žūst ātri. Skaidrs, ka reālais ūdens daudzums un mitrums apkārtējā vidē vēl ir gana liels, taču Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra veiktais sausuma-mitruma monitorings, kurā tiek vērtēts, cik daudz nokrišņu bijis pēdējo trīs mēnešu laikā, rāda, ka nokrišņu ir bijis krietni mazāk, nekā tam vajadzētu būt, turklāt iztvaikošana ir lielāka, nekā parasti pavasara sākumā.

Šobrīd no visām meteoroloģiskajām stacijām tikai Piedruja Krāslavas novadā, kas ir galējie Latvijas dienvidaustrumi, uzrāda mimtrumu normālā līmenī, pārējā Latvijā tas ir ļoti zems. Tas gan nenozīmē, ka viss jau tagad būtu tik izkaltis, ka var aizsvilties no vienas dzirksteles. Tas nozīmē, ja arī turpmākie mēneši būs ar normālu nokrišņu daudzumu, mitruma deficīts vienalga būs.

Tiesa, šis Valsts Meža dienesta noteiktais ugunsnedrošais periods pats par sevi nenosaka tikpat kā nekādus aizliegumus, kas nebūtu spēkā arī tagad. Ierobežojumi var tikt ieviesti, ja arī turpmākais pavasaris un vasara izvēršas sauss. Tad tiek mērīta atsevišķi ugunsbīstamība mežos, ja tā sasniedz ekstrēmu līmeni, var liegt saimniecisko darbību un citas aktivitātes mežos, kas potenciāli var izraisīt ugunsgrēkus. Pagaidām vēl viss ir mierīgi.

Gaidām pavasarīgu lietu, pēc kura parasti sākas arī straujāka sazaļošana, jo arī šīs nedēļas saruna ir saistīta ar zaļu zālīti.

Toms devās pie aitkopes Annas Ginteres, kuru droši vien daudzi klausītāji atpazīst kā regulāru kosmosa un astronomijas tematu komentētāju, taču viņai ir arī Latvijas melngalvas aitu ganāmpulks, kas ikdienā prasa rūpes. Saruna izvērtās gan par to, kā aitas palīdz uzturēt un atjaunot dabiskās pļavas, gan to, ka klimata pārmaiņas aitkopībai Latvijā varētu nākt pat par labu, vienīgi bažas ir par jaunām slimībām. Nupat arī aitām sadzimuši arī jēri, bet Toms viesojās pirms tam, lai gan gaidīja, ka redzēs daudz mazu jēriņu, jo citās aitu saimniecībās jēru laiks sākas jau ziemas beigās. Annas savām aitām tomēr mēģina jēru laiku saplānot mazliet vēlāk. 

Tāda mērena vasara un ne karstums, kas arī nepatīk aitām, Anna Gintere vērtē, jautāta, kādi ir labākie laika apstākļi aitkopjiem. Labi būtu, ja būtu labi mitrs pavasaris, lai sasūcās mitrums zemē; ļoti foršs jūnijs, lai var paspēt novākt sienu. Lietu vajag ik pa brīdim, lai labāk zāle ataugtu.

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.

 

--

Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem.

Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.