Zināmais nezināmajā

"Mājas strazds ir viens no mūsu pirmajiem pavasara vēstnešiem. Tā kā tas dzīvo cilvēku māju tuvumā, to var ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt," iepazīstina Latvijas. Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs.

"Ja runājam par mājas strazda balsi, tad mājas strazds, es gribētu teikt, ir kārtīgs cilvēks, jo viņš zina daudzas "valodas". Respektīvi, viņš prot atdarināt citu putnu balsis - gan mūsu pašu sugas, gan dienvidu sugas - un arī mehāniskus trokšņus, kā, piemēram, zāģi, automobiļa signalizāciju. Un ir strazdi, kas ir iemācīti atdarināt arī cilvēka balsi, gluži kā papagaiļi," atklāj Oskars Keišs.

"Mājas strazdu dažkārt var sajaukt ar melno meža strazdu. Taču ir būtiskas atšķirības. Viena no tām - ja strazds dzied tieši uz būrīša, tad tas noteikti nav melnais meža strazds, jo viņu ligzdošanas paradumi ir atšķirīgi. Melnais meža strazds nekad neligzdo būrīšos," norāda Oskars Keišs.

Viņš arī atklāj, ka mājas strazdam ir spīdīgas, melnas krūtis, metāliski spīdīgas. Pārējā apspalvojumā ir redzami raibumiņi, kas pēc ligzdošanas perioda kļūst pavisam izteikti. Viņš ir melns ar baltiem raibumiem. Mātītes ir ļoti līdzīgs tēviņiem.

Ja ir kāda profesija, kuru mākslīgais intelekts nudien nevar aizstāt, tad tas ir sociālais darbinieks. Pētnieki apgalvo, ka nākotnē sociālā darba nozīme tikai pieaugs un būs akūti nepieciešama nākotnē gan sabiedrībai novecojot, gan dažādu ģeopolitisku un ekonomisku izaicinājumu dēļ. Par sociālā darba attīstību Latvijā tapis arī pētījums. Ar to iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāte Sociālo zinātņu nodaļas docente Liesma Ose.

Pensiju sistēmas izveide Latvijā

Ja runājam par pensiju sistēmas vēsturi Latvijā, tad to jāsāk skatīt no  pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad beidzies Pirmais pasaules karš, Brīvības cīņas un jaundibinātā Latvijas valsts var netraucēti likt pamatus šai sociālajai jomai. Pirms skatām, kā tolaik tika veidotas pensijas, Latvijas Universitātes Ekonomika un sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece un profesore Baiba Šavriņa sniedz  ieskatu senākā pagātnē, kur un kā dažādos laikos sabiedrība rūpējās par vecuma slieksni sasniegušiem cilvēkiem.

Kaut kas līdzīgs vienotai pensiju sistēmai sāk veidoties 19. gadsimta otrajā pusē, sākotnēji vecuma pabalstus piešķirot tikai valsts ierēdņiem, kā tas notika Francijā, Anglijā un Prūsijā. Līdz pakāpeniski radās ideja, ka aizsardzība nepieciešama arī strādniekiem, tādēļ progresīvi uzņēmēji sāka veidot privātos fondus un kases iemaksām slimību vai vecuma gadījumos. Latvijas teritorijā šādu praksi ieviesa tādi uzņēmumi kā Kuzņecova fabrika, Līgatnes papīrfabrika un Strazdumuižas manufaktūra, stāsta profesore Šavriņa. Bet Pirmais pasaules karš pamatīgi pārraksta Eiropas vēsturi, un nu nonākam pie jaundibinātās Latvijas valsts un jaunās pensiju sistēmas.

--

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs iepazīstina ar mājas strazdu.

Klāt pavasaris, un dabā redzam ne tikai pirmos ziemas odus, bet pamodusies arī pa kādai mušai un bitei. Latviešu ticējumi vēstī, ka Ģertrūdes dienā, 17. martā no miega mostas bites, skudras, čūskas un citas dzīvās radības. Kā kukaiņi uztver pasauli sev apkārt un kas "ieslēdz" pavasari šiem dzīvniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.

Latvijā par aptuveni mēnesi agrāk nekā parasti sācies veģetācijas periods dabā, kas nozīmē, ka savvaļas augi mostas. Arī gana daudz dārzaugiem jābūt jau iesētiem vai jāgatavojas to sējai. Tāpēc arī šoreiz saruna ar Latvijas dārzkopības institūta vadošo pētnieci, doktori Līgu Lepsi par dārzaugu selekciju.

Latvijā nupat, nupat būs oficiāli apstiprināta pirmā Latvijā selekcionētā meloņu šķirne – „Solo”. Tās pirmsākumi, izrādās, meklējami jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē Latgalē.

Protams, runājām arī par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē, kādas šķirnes pie mums labāk aug, kādas ne.

Līga Lepse sarunā arī min, ka kaitēkļi un slimības, kas Latvijā ienāk no dienvidu zemēm, te mēdz apsēst augus, kuriem šīs kaites iepriekš nav bijušas, jo dienvidos šie augi netiek audzēti.

Šobrīd tiek pētīti gadījumi, kad kādam ziemeļiem raksturīgam kultūraugam ir konstatēta slimība, kas ienākusi no dienvidiem un nekad iepriekš šiem augiem nav fiksēta. Tā kā vēl notiek pētniecība un gadījumu aprakstīšana, pētnieki vēlējās, lai dodam vēl laiku pirms nākt klajā ar ziņojumu, bet šis aspekts tiešām ir nepatīkams.

Ir daudz vieglāk, ja ienāk pie mums kādas slimības vai kaitēkļi, piemēram, zemenēm, kāpostiem, kartupeļiem, kas ir bijušas šiem augiem slimības izcelsmes reģionā, kur noteikti jau ir izstrādātas metodes, kā cīnīties ar to.

Protams, var būt arī tādi gadījumi, kā ar tā sauktajiem „ģimenes sīpoliem”, ko agrāk Latvijā plaši audzēja. Tie ir sīpoli, ko iestāda vienu, bet vasaras beigās no katra vecā sīpola izaug vairāki jauni, nevis viens liels, kā tagad iecienītākajām šķirnēm. Latvijas ģimenes sīpolu populācija esot slima, vīrusaina, tāpēc reti kurš vairs to audzē. Latvijas dārzkopības institūta speciālisti cer atveseļot šo šķirni, uzlabot tās īpašības un tā varētu atgriezties daudzos dārzos.

Ikgadējā Pasaules ūdens dienā Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) aicina runāt ne tikai par ūdens pieejamību un resursiem, bet par kādu ar ūdeni ļoti cieši saistītu jautājumu – tualetēm kā nepieciešamību un vienlaikus arī izaicinājumu daudzviet pasaulē. Kā ar to sokas mums Latvijā?

Raidījumā, kas veltīts Pasaules ūdens dienai, runājam par kādu ar ūdeni cieši saistītu jautājumu - tualešu pieejamību. Šo jautājumu šogad Pasaules ūdens dienas ietveros izcēlusi arī Rīgas Tehniskā universitāte un tualešu jautājums daudzviet pasaulē ir ne tikai akūtu vajadzību apmierināšana, bet arī nevienlīdzības un pat dzīvības apdraudējuma jautājums. Kāda ir situācija ar kanalizācijas notekūdeņu attīrīšanu un publisko tualešu pieejamību Latvijā un kā ar to sokas pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus un Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta apsaimniekošanas pārvaldes priekšniece Līga Lapiņa.

"Katru gadu Pasaules ūdens dienā, cenšoties pievērst sabiedrības uzmanību dažādiem ar ūdeni saistītiem jautājumiem, tiek izziņotas arī dažādas tēmas. Šogad viena no tēmām bija vienlīdzība. Līdz ar to mēs arī centāmies pieskaņot mūsu tematiku pie ūdens pieejamības, tai skaitā tualešu pieejamības. Tas ir arī Latvijas sabiedrībai aktuāls jautājums, par ko mēs ne pārāk bieži runājam, jo tas ir tāds varbūt aiz slēgtām durvīm pārrunājams jautājums. Šoreiz centīsimies par to parunāt nedaudz plašāk, iezīmējot varbūt pāris "nacionālās īpatnības" un pāris izaicinājumus, ar ko kopumā jāsaskaras, lai  biežāk paši var runāt un arī visos sabiedrībā veicinātu tādu kopīgu izpratni un kultūru par šo jautājumu," norāda Sandis Dejus.

"Bez kanalizācijas nav civilizācijas un kanalizācija rada iespēju cilvēkiem dzīvot apdzīvotās vietās, un centralizētas kanalizācijas sistēmas to ļauj vēl vairāk tādēļ, ka viss nelāgais materiāls tiek aizvākts projām no cilvēku ne tikai acīm, bet arī no tās vietas, kur viņi ikdienā uzturas, un arī kvalitatīvi attīrīts. Un šeit mēs varam teikt, ka Latvija ir gana labās pozīcijās. Mēs aptuveni 75 procentus no Latvijas iedzīvotāju radītajiem notekūdeņiem novadam centralizētas kanalizācijas sistēmās un secīgi arī attīrām, lai aizsargātu vidi pret mūsu radīto piesārņojumu," vērtē Sandis Dejus. "Tajā pašā laikā vēl ir mums 25% apmēram, kas dzīvo mazāk apdzīvotās vietās vai nomaļākās vietās, kas Eiropas kontekstā ir ekskluzīvs skaitlis, jo Eiropā tik daudz iedzīvotāju nedzīvo ārpus pilsētām kā Latvijā, kam ir savas kanalizācijas sistēmas, saucamās decentralizētās kanalizācijas sistēmas. 

Runājot par tualešu publisko pieejamību, noteikti mums būtu vēl daudz ko darīt, ja mēs salīdzinām ar Eiropu. Protams, nav pieejama statistika, cik ir publisko tualešu uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, bet


ikdienas sajūta ir tāda, ka noteikti, no vienas puses, mums vajadzētu strādāt pie pieejamības veicināšanas un, no otras puses, kā es jau minēju, arī pie mūsu kopējās sabiedrības attieksmes veicināšanas un kultūras uzturēšanas šādos objektos, kur tādi vispār ir ierīkoti."


Kā tualešu un citu atkritumu problemātiku risināja Rīgā senatnē?

Mūsdienu kanalizācijas sistēmas aizmetņi veidojušies 19. gadsimta otrajā pusē, taču arī agrākos gadsimtos pilnīgi noteikti tika domāts par mehānismiem, lai uzturētu sanitāros apstākļus, proti, lai atbrīvotos no atkritumiem un savāktu lietusūdeņus. Protams, 13.-18. gadsimtā šīs sistēmas bija patālu no tā, ko lietojam pašlaik. Par šo tematu plašāk stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde.

Tiekamies muzejā, Ilze pa gaiteņiem ved uz muzeja krājuma telpu, kur uz galda izkārtojusi sarunas tematam atbilstošus priekšmetus – naktspodus, keramikas traukus un ne to vien.