Zināmais nezināmajā

Ja nevaram Visuma dzīlēs ielūkoties paši, esam radījuši vairākus pārus acu, kas spēj ieraudzīt tāltālas zvaigznes, miglājus un galaktikas un kartēt mūsu debesis tik precīzi, it kā mēs no tūkstoš kilometru attāluma mērītu cilvēka mata biezumu. To visu mums sniedz teleskopi – gan tādi, kas riņķo mūsu orbītā un tālu aiz tās, gan tie, kas atrodas tepat uz Zemes.

Šajās dienās NASA kosmosā laiž jaunu teleskopu – sauktu par godu amerikāņu astronomei Nensijai Greisai Romanai. Tāpat nesen darbu sākusi arī Veras Rubīnas observatorija Čīlē, kas dienvidu debesis kartēs ar 3,2 gigapikseļu izšķirtspēju.

Kas jauns teleskopu pasaulē, un ko esam uzzinājuši, pateicoties šiem tehnoloģiju brīnumiem? Par to saruna ar IT speciālistiem un astronomijas entuziastiem Intu Ķešānu un Raiti Misu un sazināmies Suntažu observatorijas saimnieci Annu Ginteri.

Pievēršamies mūsu zemes dzīlēm – tam, kas slēpjas vairāku kilometru dziļumā zem mūsu kājām. Kopā ar Latvijas Universitātes ģeologiem Ģirtu Stinkuli un Viesturu Zandersonu ieskatīsimies Latvijas senākajos iežos, lai noskaidrotu, kādus dārgumus un "modernās pasaules" minerālus slēpj pamatklintājs.

Stāsts par sugu, kur mātītes ir prasmīgas ligzdu būvētājas, bet tēviņi – labi pamanāmi dziedoņi. Tā var raksturot biežāko Latvijā ligzdojošo sugu – žubītes.

Vairāk par žubītēm stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Latvijā norisinās iniciatīva "Daru labu dabai". Kas pēdējo gadu laikā ir paveikts un kādi dabas objekti šogad gaida savus sakopējus? Kāda ir šādu pasākumu nozīme, un vai bez izglītošanas tie patiešām palīdz arī saglabāt dabas vērtības?

Par to runājam ar Pasaules Dabas fonda direktoru Jāni Rozīti un Dabas Aizsardzības pārvaldes vecāko dabas izglītības speciālisti Agnesi Balandiņu.

Nedēļas nogalē Latvija piedzīvoja spēcīgu vētru, kurai medijos dzirdēti vairāki apzīmējumi – gadsimta vētra, postošākā vētra 60 gados, spēcīgākā vasaras vētra. Kāds tad būtu pareizākais veids, kā šo vētru novērtēt?

Jāsaka, vētras apzīmējumu bijis tiešām daudz. Ja to vērtējam tikai pēc vēja ātruma, kas brāzmās lielākajā Latvijas daļā bija 20–27 m/s, Rīgas ziemeļos līdz 31 m/s, tad šī vētra nav pat stiprāko vētru pirmajā divdesmitniekā, bet postījumi ir bijuši ļoti plaši. Tāpēc skaidrs, ka ir citi apstākļi, kas šo vētru padarīja postošu. Galvenais iemesls ir laiks, kad vētra notika, gadalaiks – vasara. Tāpēc, ja vērtējam pēc vēja ātruma, tad konkrētā vētra ir jāvērtē tikai vasaras vētru vidū, jo ziemā šāda vētra būtu nieks un tādas ir bijušas ļoti daudzas un bez lieliem postījumiem.

Salīdzināt, protams, varam tikai tās vētras, par kurām ir dati un tie ir pietiekami detalizēti. Tādi mums ir, sākot no 1966. gada, un kopš tā laika vasarā Latvijā tik plaši tik stiprs vējš nav pūtis. Tāpēc korektākais šīs stihijas apzīmējums no meteoroloģiskā skatu punkta ir – stiprākā vasaras vētra vismaz 60 gadu laikā vai detalizētu vēja novērojumu vēsturē.

Bet tiem, kas seko līdzi norisēm meteoroloģijas jomā, zina, ka meteoroloģismie novērojumi Latvijā ir pilnībā automatizēti un meteostacijās darbinieku vairs nav. Vienīgais izņēmums ir Skrīveru meteoroloģiskā novērojumu stacija, kur gaisā tiek laistas meteoroloģiskās zondes, un tam cilvēku klātbūtne vēl ir nepieciešama.

Kā norit darbs, novērojot laikapstākļus, jautājām Skrīveru meteoroloģiskās novērojumu stacijas darbiniecei Valdai Andersonei.