Zināmais nezināmajā

"Lukstu čakstīte ir mazs, skaists putniņš. Ja skatamies uz tēviņu riesta tērpā, pamatkrāsa ir brūnmelni raiba, bet viņam ir ļoti izteikts sejas zīmējums - brūnganmelni galvas sāni, virs tiem plata gaiša uzacu svītra, zem tiem - plata, gaiša bārda svītra, rudas krūtis. Ļoti skaists putniņš," iepazīstina ornitologs Viesturs Ķerus.

"Mātīte ir neuzkrītošāka, brūnganpelēki raiba, bet es domāju, ka tas raibums ir tik izteikts, ka viņa vienalga ir visnotaļ skaista, lai gan to toņuir mazāk nekā tēviņam apspalvojumā. Bet arī viņai ir izteikta uzacu svītra un bārdas svītra, gan ne tik koši balta kā tēviņam, drīzāk bēša."

Lukstu čakstīte dzīvo zonā starp intensīvu lauksaimniecību un krūmājiem. Intensīva lauksaimniecība viņai ir slikta. Ja lauksaimniecības zemes sāk pamazām aizaug, tad lukstu čakstītei ir labi. Bet kad lauksaimniecības zeme tiek apstādīta ar mežu vai aizaug ar krūmiem, tad lukstu čakstītei atkal slikti. Viņa ir tāds pārejas zonas putns, un diemžēl tādiem putniem labi neklājas," skaidro Viesturs Ķerus.


Lukstu čakstīšu joprojām Latvijā ir daudz, bet to skaits gan ir stipri mazinājies, 10 gadu laikā tie ir vairāk nekā 40% populācijas. Tāpēc lukstu čakstīte ir iekļuvusi Sarkanajā grāmatā, lai gan joprojām ir parasts putns. 


Putns savā mūsdienu nosaukumā joprojām ir saglabājis vārdu, kas latviešu valodā kādreiz lietots, bet tagad to izmanto arvien retāk. Tas ir vārds luksts. Tā ir zema, slapja, mazliet aizaugusi pļava. Zemas, slapjas, aizaugušas vietas ir luksti. Tur patīk dzīvot lukstu čakstītei. Savukārt nosaukuma otrā daļa, protams, ir saistīta ar čakstināšanu.

Šim putnam vārds ir dots no tā, kur viņš dzīvo, un no tā, kā viņš izklausās," bilst Viesturs Ķerus.

"Čakstināšana lukstu čakstītes gadījumā gan ir uztraukumu sauciens, ko var vasaras otrajā pusē bieži dzirdēt lukstu čakstītei piemērotās vietās. Tas nozīmē, kaut kur tuvumā ir ligzda vai mazuļi un pieaugušie putni ir satraukušies," stāsta Viesturs Ķerus. "Tā lukstu čakstītes dziesma, ko var dzirdēt agrāk vasarā, ir tāda vīterošana, reizēm iepinot arī citu putnu balsu atdarinājumus. Pa vidu ir čerkstēšana laiku pa laikam. Viņa arī ļoti neslēpjas. Parasti dzied uz kāda augstāka krūmiņa vai kāda augstāka stublāja."

Latvijā 1. un 2. augustā pirmo reizi norisinājās pasaules taku skriešanas seriāla UTMB World Series posms "Gauja Trail by UTMB", kurā piedalījās pašmāju un ārvalstu ultraizturības skrējēji. Vienlaikus 50 K (53 km) un 100 K (91 km) distanču skrējēji kļuvuši par pasaulē unikāla zinātniskā pētījuma dalībniekiem. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētnieki sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) kolēģiem pirmo reizi Baltijā analizēs ultraizturības skrējēju metabolomu, lai noskaidrotu, kas molekulārā līmenī notiek cilvēka organismā ekstrēmas fiziskās slodzes un atjaunošanās laikā.

Šis pētījums būs unikāls pasaules mērogā tāpēc, ka tajā pirmo reizi tik plaši tiks pārstāvētas arī sievietes, kā arī tiks meklēta atbilde uz jautājumu, kāpēc pēc ultrasacensībām sportistiem mainās glikozes līmeņa regulācija asinīs. Pētījuma detalizēti secinājumi gan būs zināmi tikai pēc laika, bet par sportistu un viņu metaboloma pētniecības lielo nozīmi Zināmais nezināmajā saruna ar Daci Reihmani, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, Sporta un uztura izpētes laboratorijas vadītāju.

12. augusta vakarā visā Latvijā būs vērojams daļējs Saules aptumsums. Tas būs īpaši nozīmīgs, jo maksimālajā fāzē Mēness aizsegs aptuveni četras piektdaļas Saules diametra. Tāpēc noteikti ir svarīgi zināt, kur ir lielākā iespēja, ka to netraucēs redzēt mākoņi.

Lai arī mākoņi būs, to nebūs tik daudz, lai liegtu redzēt saules aptumsumu. Šoreiz svarīgāka ir vietas izvēle, kur aptumsumu skatīties, jo tas notiks saulrietā, kad saule būs zemu pie paša horizonta. Labākā vieta, kur to vērot ir jūras piekraste, Rīgas līča piekraste Vidzemē posmā no Rīgas līdz Ainažiem, Igaunijas robežai. Un, protams, Kurzemes rietumu krasts – no Kolkas līdz Lietuvas robežai.

Nākamreiz tik iespaidīgs aptumsums Latvijā būs tikai pēc 13 gadiem – 2039. gadā, kad tiks aizsegti 88 % no saules un daļā Latvijas tas būs gredzenveida aptumsums.

--

Toms arī pirms kāda laika pabija Liepājā un tikās ar pieredzējušu zvejnieku Oskaru Kadeģi, lai runātu par to, kā laikapstākļi ietekmē Latvijas zvejnieku darbu.

Mākslas muzeja "Arsenāls" pārbūves un atjaunošanas darbu gaitā Torņa ielā 1, Rīgā, iegūts bagātīgs arheoloģiskais materiāls, kas ļauj izdarīt secinājumus par kvartāla vēsturi, paplašinot zināmo informāciju par Rīgu kā vēsturiski nozīmīgu tirdzniecības un amatniecības centru. Nozīmīgākais izpētes rezultāts ir nevis atsevišķi atradumi, bet informācija par visu arheoloģisko kompleksu un "Arsenāla" apkārtnes attīstību, vēsturisko reljefu un apbūvi no viduslaikiem līdz 19. gadsimtam.

Kādas vērtīgas liecības par senās Rīgas iedzīvotāju dzīvi izdevies atklāt, ko tās mums pavēsta un kādus maldīgus līdzšinējos priekšstatus ļauj mainīt, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēstures doktors, arheologs Artūrs Tomsons.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” stāsts par biedrībām un kustībām Latvijā modernizācijas periodā

Modernizācijas laikmetā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā par ierastu parādību kļuva ne tikai transports, urbanizācija un rūpnīcu uzplaukums, bet arī cilvēku veidotas pašorganizētas biedrības un kustības. 

Pilsētas krustojumā, kurā it kā satikušies un skaļus saukļus skandē piecu dažādu politisko, sociālo un kultūras ideju virzītāji, stāvu arī es kopā ar savu sarunas biedru - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Tomu Ķikutu. Un domās, airējot cauri gadsimtiem un muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” zālēm, esam nonākuši līdz 6. sadaļai “Kustības spēks”. 19. gadsimts pēc zemnieku brīvlaišanas pirmo reizi sniedza izvēles brīvību, ļaujot cilvēkam pašam saprast, kas tad man ir tie svarīgie jautājumi. Strādnieku un sieviešu kustības pamatā bija cīņa par savām tiesībām, par dzīves uzlabošanu, tostarp juridiskos jautājumos. Praktiskās, kooperatīvās biedrības, arodbiedrības - tām drīzāk bija ekonomiskie motīvi, proti, kā nopelnīt vairāk un kā virzīt tehnisko progresu. Protams, tām visām bija arī vienojoši faktori.

"Svirlītis ir lielākais no lapu ķauķīšiem. Tas dīvo dziļāk mežos un ir izteikts gājputns. Atlido ap 19. aprīli. Latvijā dzīvo apmēram 600000 svirlīšu pāru," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Tulkojumā no angļu valodas šis ir meža ķauķis (wood warbler). 

"Lai šo putniņu atšķirtu un pamanītu, tad, visticamāk, ir jāiemācās tieši balss, jo izskatā ir līdzīgs saviem brālēniem čuņčiņam un vītītim," turpina Zane Dāvidsone. "Dziesmiņa ir ļoti raksturīga, ja iesiet pa mežu, tad noteikti dzirdēsiet, ka tā griežas kā monētiņa - tip, tip, tip, tip, trrr. Ir arī bēdīgā dziesma, ko varētu iztulkot kā tādu bēdīgu saucienu: Nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, neapēd, lūdzu, mani!"

Svirlītim, salīdzinot ar čunčiņu un vītīti, ir citrondzeltena rīklīte, kakliņš kontrastā ar baltām krūtīm. Un ir diezgan izteikta uzacu svītra.

Pārtiek putniņš no kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, un rudenī arī ēdogas un sēklas. 

Ligzdas vietu izvēlas un ligzdu būvē mātīte. Tā ir lodveida formas, savīta no sausas zāles, lapām, mizu stērbelītēm un dzīvnieku vilnas. Parasti tā atrodas uz zemes paaugstinātā vietā, kuru nevar apdraudēt pēkšņa ūdens līmeņa celšanās un kur neaug zāle vai aug retināta zāle.