Zināmais nezināmajā

Visi orgāni mums ir svarīgi un ārsti nereti saka ārsti - lieku orgānu nav. Tomēr ir daži, kuri dzīvības nodrošināšanai ir ļoti būtiski un viens no šādiem orgāniem, protams, ir plaušas. Tas ir orgāns, kas ik dienu nemanot veic milzīgu darbu - filtrē tūkstošiem litru gaisa. To, cik svarīgs ir svaiga gaisa malks un spēja piepildīt plaušas pilnas ar gaisu, nereti saprotam tikai tad, kad to izdarīt paliek grūti. Viens no cēloņiem apgrūtinātai elpošanai ir hroniska obstruktīva plaušu slimība jeb HOPS, ko nereti izraisa smēķēšana. Kā plaušas spēj sevi atjaunot, kad to vairs nespēj un kādas sekas HOPS rada elpošanai un sirds un asinsvadu veselībai? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro pneimonoloģe, interniste, medicīnas zinātņu doktore, RAKUS Zinātnes daļas vadītāja, virsārste pneimonoloģijā, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Madara Tirzite un kardiologs Roberts Feders.

Madara Tirzite norāda, ka 85-90% procentu gadījumu HOPS ir saistīts ar smēķēšanu.

"Lielākā daļa HOPS gadījumu diemžēl rodas smēķēšanas dēļ," norāda Madara Tirzīte. "Dati ir mainīgi, bet aptuveni 85-90% HOPS gadījumu ir smēķēšanas dēļ. Unne tikai aktīvā smēķēšana, kad cilvēks pats smēķē vai ir kādreiz dzīves laikā smēķējis, bet arī pasīvā smēķēšana, ja ir blakus smēķētāji darbā, mājās, ja ilgstošus gadus dzīvo kopā ar smēķētāju.

Neglābj tas, ja dzīvo kopā ar smēķētāju, kurš iziet ārā uzpīpēt. Ir pacienti, kuriem diemžēl attīstās šī slimība, un mēs arī mēģinām saprast iemeslus un jautājam par smēķēšanu. Cilvēki saka, ka dzīvo kopā ar smēķētāju, bet vienmēr jau iziet ārā smēķēt. Diemžēl tas skaitās, jo paiet laiks, kamēr plaušās kārtīgi apmainās viss ieelpotais gaiss. Lai smēķēšanas laikā plaušās ievilktās kaitīgās vielas pilnībā izelpotos ārā, ir jāpaiet pāris stundām."

Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā pētnieki strādā pie īpaši ādu reģenerējoša plākstera, kas tapis no visai universāla līdzekļa – Prūsijas zilā

Vienā no Latvijas Universitātes laboratorijām ķīmiķis, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors Ingars Reinholds rāda nelielos trauciņos iepildītu dažādu nokrāsu zilu želeju. Iiespējams, regulārie raidījuma klausītāji atminēsies, ka pirms neilga laika jau izskanēja saruna ar Ingaru Reinholdu, kurā viņš stāstīja par  krāsvielu, ko sauc par „Prūsijas zilo”,  jo tā tika atklāta 18. gs. sākumā toreizējā Prūsijas karalistē. Viela, ko sākotnēji izmantoja glezniecībā, kareivju tērpu krāsošanā, bet mūsdienās to plaši lieto arī citās sfērās. Laboratorijā dūc aparāts, kurā ritmiski tiek maisītas vairākas mēģenes ar dažādu krāsu šķīdumiem. Tā tiek pētīts, kā ar dažādiem citu ķīmisku vielu savienojumiem šis Prūsijas zilais maina krāsu un var tikt pielietots kā antibakteriāls materiāls. 

Laboratorijā darbojas vairāku zinātnieku komanda un brīdī, kad Ingars Reinholds piemin Prūsijas zilā krāsu pārvērtības, ienāk Ingara kolēģis, bioloģijas zinātņu doktors, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, Molekulāro dzīvības zinātņu, mikrobioloģijas un biotehnoloģijas nodaļas vadošais pētnieks Indriķis Muižnieks ar attēlā palielinātu paraugu, kur redzams, kā minētā krāsviela baktēriju klātbūtnē darbojas kā sensors, proti, maina krāsu no baltas uz zilu.

Prūsijas zilo var arī izmantot kā sensoru, lai testētu bakteriālo piesārņojumu, bet Indriķis Mužinieks turpina par to, kā šajā laboratorijā viņi pēta šo sen zināmo, bet vēl līdz galam neatklāto materiālu, lai pielietotu to  dažādos veidos ātrākā brūču dzīšanā.

--

Kāpēc Latvijas laukos tik raksturīgā griezes griešana iet mazumā, stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

"Manuprāt, Jāņos jebkurš Latvijā var dzirdēt griezi arī vēl mūsdienās, taču ir jāieklausās dabā. Tās, ka cilvēks nav dzirdējis griezi, norāda, ka dabā viņš ieklausās pārāk maz," vērtē bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. "Grieze ir Latvijas lauku ainavas neatņemama sastāvdaļa. Tomēr mūsdienās ar griezi ir pašvaki gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. "

"Par griezi ir izplatīti daudzi mīti. Tā kā griezi praktiski nekad cilvēki neredz, tad pat zinātniskā literatūra ir senos laikos rakstīts, ka grieze uz ziemošanas vietām iet kājām. Bet tā, protams, nav. Grieze lido. Varbūt nelido tik labi kā izcilie lidotāji bezdelīgas un svīres, un, protams, lido diezgan tālus gabalus un pārziemo Centrālāfrikā," turpina Oskars Keišs.

Grieze ir viens no pēdējiem gājputniem, kas pie mums atgriežas. Grieze ligzdo uz zemes. Viņai ir 8 līdz 12 olas, un tas norāda, ka grieze ir pielāgojusies augstai mirstībai. Gluži kā pīles. 

Cilvēki parasti ir dzirdējuši griezes tēviņa balsi, bet ne citas griezes balsis. Arī mātītēm un mazuļiem ir balsis un tie tādi pīkstieni, kas atgādina dzeltenās cielavas balsi. 

Grieze Latvijā ir ienākuši kopā ar cilvēku, jo pirms lauksaimniecības laikmetā grieze dzīvoja tikai stepes zonā, kur nav mežu, jo grieze nav meža putns. Grieze ir lauku putns.

"Ilgstoši grieze sadarbojās ar cilvēka cilvēka ekstensīvo saimniecību. Taču kopš mehāniskās pļaujmašīnas ieviešanas griezei Eiropā klājas grūti. Piemēram, Anglijā tā ir izzudusi un notiek reintrodukcijas programma. Grieze nespēj izvairīties no pļaujmašīnām, īpaši, ja visu nopļauj vienā reizē. Ja pļautu pakāpeniski, grieze varētu aizbēgt. Kad pirms 100 gadiem visas pļavas lēnām nopļāva, tā pļava, kuru pļāva pirmo, jau bija pietiekami piemērota, lai tur atkal varētu paslēpties grieze. Modernā tehnika ļauj visu nopļaut 2-3 dienās. To, ko nesapļauj pļaujmašīnas, apēd dažādi plēsēji," skaidro Oskars Keišs.

Arī tādu pļavu, kur griezēja būtu piemērota dzīvesvieta, kļūst aizvien mazāk. Lauksaimniecības zemes pārvēršana par aramzemēm daudzām sugām nav piemērota.

Tiesu ekspertīze ne vienmēr nozīmē strādāt ar cilvēka atstātām pēdām, dažkārt palīdzēt var liecības par kāda dzīvnieka vai auga klātbūtni. Kā pēta "nehumāno DNS" tiesu ekspertīzē un kā šāds darbs palīdz noziegumu izpētē? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Valsts tiesu ekspertīžu biroja tiesu eksperte Kristīne Dokāne un Valsts tiesu ekspertīžu biroja vecākā tiesu eksperte Ieva Gutovska.

Latvijā tuvojas pļavu ziedēšanas laiks. Un lai gan dažādas augu tējas var ievākt gan pavasarī, gan vēlāk rudenī, tieši vasaras ziedošās pļavas piedāvā plašāko augu klāstu. Tāpēc šodien saruna ar zinošiem augu tēju vācējiem un ražotājiem.

Pie mums ir diezgan daudz mājražotāju, kas nodarbojas ar zāļu tēju gatavošanu. Šoreiz Toma Briča ceļš veda uz Madonas novada Praulienu, kur tikās ar augu tēju pazinēju, tiešām ļoti zinošo un pieredzējušo Līgu Lieplapu, kas izveidojusi uzņēmumu „Plūkt”. Sarunā pievienojās arī uzņēmuma ilgtspējas jautājumu eksperts Juris Jātnieks.

Viņi uzreiz atklāj, ka šis gads pagaidām ziedu pļavām ir izcils. Atšķirībā no pagājušās vasaras. Savukār mēs ceram, ka viņu stāsts iedvesmos ne tikai sākt lietot zāļu tējas, bet arī pašiem doties pļavā šovasar ievākt kādus labumus rudenim un ziemai.

Ne vienmēr var sekot senču padomiem un vākt augus noteiktā mēneši, piemēram, āboliņu un liepziedus ir jāvāc, kad ir. Dažreiz jau pirms Jāņiem. Līga Lieplapa arī stāsta, ka laikapstākļi ietekmē ne tikai to, kad vākt augus, bet arī augu sastāvu. Droši vien tik daudz ēterisko eļļu un citu bioloģiski aktīvo vielu augos, cik vasaras svelmē, rudenī nav, bet pēdējos trīs gados ir bijis tik silts laiks septembrī, ka pat meteoroloģiskā vasara ir krietni pēc 1. septembra.

Dzīvā daba ir tik daudzveidīga, arī  pārsteidzoša un brīnišķīga. Viens no šādiem īpašiem dabas brīnumiem ir spāres. Spāres ir viens no senākajiem kukaiņiem uz mūsu planētas un miljoniem gadu laikā tā aizvien ir paturējusi sev dažas tai raksturīgās pazīmes. Kukaiņu pasaules pirmrindnieki – tā arī varētu dēvēt glītā paskata spāres, kas, izrādās, ir nadzīgi plēsēji. Ko zinām par spārēm senatnē un kāda ir spāru daudzveidība Latvijā?

Par spārēm raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta biologs un sugu un biotopu eksperts Mārtiņš Kalniņš, uzklausām arī paleontologu, Latvijas Universitātes profesoru Ervīnu Lukševiču.

Bet vispirms izzinām, kas paludikultūra un kāda loma tajā ir niedrēm un vilku vālītēm?

Iespējams, ka kāds jau sen ir audzē tādus augus kā miežabrālis vai melnalksnis, taču nav zinājis, ka to var dēvēt par paludikultūru. Un varbūt atklājums ir arī fakts, ka šos un citus augus, to biomasu var izmantot produktu ražošanā, sākot no ārstniecības līdz pat celtniecības materiāliem. Par paludikultūrām saruna ar Ezeru un purvu izpētes centra valdes priekšsēdētāju Ilzi Ozolu.

Pēc izpētes centra dibināšanas 2016. gadā Latvijā pamazām ieviestas paludikultūras, balstoties Vācijas kolēģu ilgākā pieredzē. Savukārt aizvadītā gada rudenī Vācijas pilsētā Greifsvaldē liela mēroga konferencē par paludikultūru izmantošanu pulcējušies zinātnieki un praktiķi, un te bijusi iespēja iepazīt visdažādāko paludikultūru produktu prototipus. Ieviešot reālu produktu, ražotājam svarīgi, ka izejviela vēl ilgu laiku būs pieejama lielos apjomos, tāpēc tas var būt signāls kādam lauksaimniekam – ja viņa pārziņā ir teritorija ar kūdru un paaugstinātu ūdens līmeni, to nav obligāti jāsusina, jo tajā var audzēt ko neierastu un vērtīgu. Ko tad īsti nozīmē paludikultūras, skaidro Ilze Ozola.