Zināmais nezināmajā

Viens no tehnoloģiju un sociālo mediju sniegtajiem labumiem ir iespēja saiznāties par spīti attālumam un citiem šķēršļiem. Varam paplašināt savu kontaktu loku un uzturēt ikdienas saziņu milzīgās distancēs - kas tāds, par ko pirms simt gadiem ļaudis varēja tikai sapņot. Vai tehnoloģiju izrāviens ir tuvinājis mūs citu citam, vai tieši pretēji - attālinājis? Kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā, kad saziņas rīks vienmēr ir rokā? Un kāda tā būs nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Virtuālās un papildinātās realitātes laboratorijas vadītājs Arnis Cīrulis. Bet vispirms stāsts par to, kā mūsu mājās ienāca unikālā iespēja - sarunāties ar citiem lielā attālumā. Stāsts par telefona vēsturi un kādas socioloģiskas pārmaiņas sabiedrībā tas radīja. Kopš 1876. gada, kad telefona izgudrotājam Aleksandram Greiemam Bellam izdevās pārraidīt balsi, telefons ir daudzkārt mainījis savu dizainu, ir paplašinājušās telefona funkcijas, un telefona ietekmē mainījusies arī cilvēku uztvere par laiku un telpu. Par šo nozīmīgo tehnikas brīnumu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas profesori Vitu Zelči. Telefons 19. gadsimta otrajā pusē patiesi bija brīnums. Tobrīd cilvēki iegādājās biļetes, lai izgudrotāju vadībā vērotu tehnoloģiskos jaunumus publiskos pasākumos, un drīz vien šī tendence ienāca arī Latvijas teritorijā, toreiz gan vēl Krievijas impērijas sastāvā. 1891. gadā Rīgā bija 499 telefona abonenti, bet 1900. gadā darbojās jau 1070 telefonaparāti. Rīga bija augoša pilsēta, un telefons radīja iespēju uzņēmumiem savu darbību izplatīt pa visu tās teritoriju. Saziņa starp uzņēmuma vadību un citiem darbiniekiem varēja notikt ar telefona palīdzību. Pirmais pasaules karš saposta visu Latvijā iepriekš izveidoto telekomunikāciju infrastruktūru. Tas, ar ko pēc kara nodarbojās Latvijas valsts Pasta un Telegrāfa virsvalde, vēlāk departaments, bija telegrāfa un telefona vadu atjaunošana. Kas interesanti - ja sākotnēji telefons bija paredzēts īsām un lietišķām sarunām, tad pēc Pirmā pasaules kara telefoni iegūst citu funkciju - cilvēki nododas sadzīviskām sarunām. Papļāpā. Padomju okupācijas priekšvakarā Latvija bija 16. vietā pasaulē telefonizācijas ziņā. Telefoni bija katrā pagastā vismaz vairākiem desmitiem cilvēku, tie bija zemnieku saimniecībās, pagastvaldēs, aizsargu namos, skolās un, protams, ārstiem. Savukārt padomju gados telefonu attīstību bremzēja tehnoloģiju kopējais trūkums, jo, kā jau pēc visa, arī pēc telefona aparātiem vajadzēja stāvēt rindās, cilvēki bija spiesti kooperēties, lūgt iespēju kaimiņiem piezvanīt un lietot ielu telefonus.

Gotiskais šausmu romāns par ģeniālo zinātnieku Frankenšteinu un viņa radīto briesmoni gūst atzinību arī mūsdienās - vairāk nekā 200 gadu pēc tam, kad tolaik pusaudze Mērija Šellija to uzrakstīja. Romāns ir īsta pērle medicīnas vēstures cienītājiem, sākot ar centieniem ar elektrisko strāvu atdzīvināt mirušos, beidzot ar detalizētu izpratni par cilvēka anatomiju. Ko par Viktorijas laika medicīnas atklājumiem stāsta Frankenšteins un kāpēc tolaik tik aktīvi bija centieni atdzīvināt mirušos? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete, filozofs Ainārs Kamoliņš un apvienības "Kino Kults" producents, kinoblogeris Sergejs Timoņins.  

Ar ko visvairāk aizraujas vidējais aktīvais latvietis? Vai tā ir skriešana, komandu sporta spēles vai kas eksotiskāks? Jauns pētījums atklāj interesantus faktus par sporta nozīmi un lomu Latvijas sabiedrībā, kā arī to, ar kādiem sporta veidiem nodarbojas iedzīvotāji brīvajā laikā un cik salāgotas ir šīs slodzes. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes lektore Zane Šmite. "Nemaz tik slikti nav. Mūsu vēsturiskās tradīcijas sauc mūs iet dabā - mums patīk sēņot, mums patīk makšķerēt. Mums patīk Līgo svētki un citādas lietas dabā, mēs tomēr neesam tupētāji istabā. Ja tādas plānveida aktivitātes, nav tik slikti, bet varētu būt labāk," tā par Latvijas iedzīvotāju kustību un sportošanas ieradumiem min Līga Plakane. "Dati rāda, ka varētu būt labāk. Ir, kas sasniedz visas rekomendācijas, bet būtiski ir, lai tie, kas ir aktīvi, nekļūst mazaktīvāki, kā arī kopumā visi kļūtu aktīvāki," piebilst Zane Šmite. Tie, kas ir fiziski aktīvi, bijuši arī atsaucīgi piedalīties aptaujā un pētījumā. "Pirmais bija noskaidrot, cik cilvēki ir aktīvi, turklāt būtu jāskatās ne tikai sportiskās aktivitātes ārā vai telpās, bet arī sēdēšanas paradumi jāņem vērā. Lai aktivitāte nebūtu pārspīlēti ofensīva, bet lai kustība caurvītu visu dienu, gan darba dienas, gan brīvdienas," vērtē Līga Plakane. "Skriešana dominēja kā populārākais aktivitātes veids gan dāmām, gan kungiem, otrs bija spēka treniņi, pie kam spēka treniņi bija populārāki dāmām nevis kungiem. Trešā abām dzimumu grupām bija riteņbraukšana, tad sekoja krosfits. Iekļāvās arī garas pastaigas. Tas mūs priecēja, jo tā ir pamatvielmaiņu uzturoša aktivitāte, turpina Līga Plakane. "Galvenā atziņa - tautas sportists ir dažāds un sportot var jebkurš," norāda Zane Šmite. -- Bet par sev svarīgu grāmatu stāsta humanitāro zinātņu pētniece Sanita Reinsone.  Viņa izvēlējusies stāstīt par grāmatu "Ādama stāsts". Pētniece to iepazinusi vēl pirms šis stāsts tika izdots grāmatā. Tā ir ar roku rakstīta 19. gadsimta latviešu zemnieka Ādama Purmaļa autobiogrāfija.

Ikdienā bieži dzirdam, ka zinātnieki nākotni prognozē ar modeļiem - vai tas būtu klimats, slimību izplatība vai kvantu fizika. Ko īsti nozīmē modelēšana? Kā šādi modeļi top un cik tie ir universāli? Vai modeļi var izskaidrot un prognozēt visu, vai tomēr arī tiem ir ierobežojumi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fizikas doktors, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Skaitliskās modelēšanas institūta direktors Uldis Bethers un fizikas doktors, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošais pētnieks Kirils Surovovs.

Klimata prognozes, kas nav piepildījušās un ir devušas iemeslu skeptiķiem kritizēt klimatologu darbu. Informācija liecina, ka skepsei tiešām ir pamats. Skaidrs, ka prognozes var būt precīzākas un mazāk precīzas, var būt pavisam kļūdainas, bet svarīgs arī veids, kā ziņas nodot sabiedrībai. Nav jābrīnās, ka daļa sabiedrības kļūst skeptiska, ja pat 20 un 30 gadu senās publikācijās var lasīt tieši tādas pašas draudīgas prognozes, kā tagad. Tikai toreiz tās tika attiecinātas uz daudz tuvāku nākotni. Nākotne pienāca, draudīgās no prognozes nepiepildījās, tā vietā parādās arvien draudīgākas prognozes. Lai arī vispārīgi raugoties, saturisku kļūdu daudzos ziņojumos nav, mulsinoša ir vārdu izvēle un tonis. Tāpēc nav brīnums, ka sabiedrība ir nogurusi. Šoreiz vairāk par starptautisku organizāciju ziņojumiem, kas ar kādu noteiktu domu izplatīti pasaulē, tomēr izrādījušies greizi. Diemžēl arī daļa atbildīgu institūciju ziņojumi ir tādi, ko var saukt par biedēšanu. No vienas puses – ja prognozes vēsta nelāgas lietas, par tām ir jāstāsta, bet paskatoties, kāda ir izvēlēta vēstījuma forma, ir skaidrs, ka šādā veidā noturēt sabiedrības uzmanību nevar bezgalīgi. Piemēram pirms gandrīz 25 gadiem, 2001. gada 21. maijā, Apvienoto Nāciju organizācijas tā laika ģenerālsekretārs Kofi Annans sacīja šādi: "Globālā sasilšana uzskatāma nevis par attālām potenciālām briesmām, bet gan par vistuvākajā laikā iespējamu katastrofu." Šāda frāze, protams, ir interpretējama un uztverama dažādi, bet cilvēkam, kurš savās ikdienas gaitās daudz nesaskaras ar vides jautājumiem, 25 gadi varētu būt par ilgu, lai teiktu, ka globālā sasilšana ir "vistuvākajā laikā iespējama katastrofa". 2001. gadā publicētajā ziņā britu raidsabiedrība BBC vēl piemin, ka Kofi Annans jau iepriekš kā "neveiksmīgu" raksturojis ASV lēmumu noraidīt globālo līgumu par siltumnīcas efektu radošu gāzu izplūdi atmosfērā un paudis cerību, ka Vašingtona grozīs savu viedokli. ASV prezidenta Džordža Buša administrācija uzskata, ka Kioto vienošanās par cīņu pret globālo sasilšanu esot netaisnīga, jo uzveļot nepieņemami smagu nastu ASV ekonomikai, neiesaistot tajā jaunattīstības valstis. ASV lēmums izraisījis asu Eiropas, Japānas, Krievijas, Ķīnas un citu valstu kritiku. Tiesa, jau pēc diviem mēnešiem Krievija pati sāka atteikties no Kioto vienošanās. Tātad jau pirms 25 gadiem aina bija ļoti līdzīga pašreizējai, un arī tagad ANO turpina celt trauksmi par klimata pārmaiņu drīzu katastrofālu ietekmi uz cilvēci. Mēs redzam klimata pārmaiņas, bet vai to var saukt par katastrofu? Var jau būt, ka daļai sabiedrības tā šķiet, bet vai daļai, kas klimata pārmaiņas sevišķi neizjūt savā ikdienā, varētu šķist pārspīlēti gadu desmitiem brīdināt par drīzu katastrofu, kura tā arī nav ieradusies. Ir arī prognozes, kas nav piepildījušās. Tā paša 2001. gada jūlijā Apvienoto Nāciju Organizācijas pētnieku grupa, ko tagad mēs pazīstam ar nosaukumu ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome jeb IPCC ziņoja, ka jaunākie aprēķini paredz globālās temperatūras pieaugumu līdz šī gadsimta beigām par 5,8 grādiem. No tik ekstrēma scenārija pētnieki arī ir atteikušies. Pašreizējie scenāriji paredz, ka sliktākajā gadījumā globālā gaisa temperatūra līdz šī gadsimta beigām būs 4 grādus virs pirms industriālā perioda vidējās temperatūras, bet ticamākā versija ir, ka tā būs aptuveni 2,5 grādus virs pirms industriālā perioda temperatūras.