Zināmais nezināmajā

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.

 

--

Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem.

Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.

Vai reiz pienāks diena, kad visā pasaulē būs miers? Viena diena, kad konflikti apstājušies, ieroči nolikti... Vai tomēr karš ir daļa no cilvēka dabas, bez kā nevaram dzīvot sabiedrībā? Kā mainījies karš gadsimtu laikā un kāpēc kari vēsturē iezīmē visstraujākos pagriezienus? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons, Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis.

Telefoniski sarunai pievienojas psihoterapeite Kristiāna Lapiņa. Viņai jautājam, kādas izmaiņas notiek cilvēku uztverē un domās kara apstākļos.

"Kodolieroču tehniskā attīstība nebūt nav apstājusies, un ir valstis, kuras vēlas šos kodolieročus iegūt, jo ir skaidrs, ka vecais pasaules kārtības modelis nedarbojas, vairs nav Amerika ieinteresēta un Rietumi kopumā uzturēt kārtību visos reģionos ar bruņotu spēku palīdzību. Patiesībā mums šobrīd globāli ir augsti riski, varētu teikt, vairāk nekā 20 valstis tehniski, finansiāli un zinātniski spēj iegūt patstāvīgi kodolieročus. Tā būs liela problēma gan Rietumiem, gan vecajām kodolvalstīm," norāda Dainis Poziņš.

"Otra lieta - mākslīgā intelekta sistēmas, augstas precizitātes ieroči un tas, ka kodolieroču jauda jauniem modeļiem tiek samazināta. Paļaujas uz augstu precizitāti, lielu postošo jaudu, bet ļoti kompaktā, koncentrētā reģionā. Rodas ilūzija, ka konfliktā mēs varēsim piemērot kodolieročus. Tas skan neprātīgi parastam cilvēkam, bet diemžēl šādi scenāriji tiek modelēti, izspēlēti, un ir diezgan augsts risks, ka ar šīm pārmaiņām kodolbruņojuma problēma var saasināties," turpina Dainis Poziņš. "Jaunās tehnoloģijas būtībā paver iespēju ātrāk uzsākt konfliktu ar modernām tehnoloģijām, radot ilūziju, ka nebūs nekādas kodolziemas. Būs 2000-3000 tonnu jaudas kodollādiņš, kas neradīs globālas sekas. Kas precīzi var trāpīt, teiksim, valsts vadītāja bunkurā. Vvai iluzori cerēt, ka mēs iznīcināsim pretinieka ballistisko raķešu šahtas, pirms viņi paspēs izšaut. Varbūt mums izdosies kaut kā apmānīt. Tā sacensība nav beigusies. Par to daudz nerunā, bet ekspertu līmenī tas jautājums ir diezgan karsts un aktuāls."

Pavasaris atnāk ar gājputnu kāšiem, taču visu ziemu ar mums kopā ir bijuši lērums dažādu putnu, tostarp arī šīs dienas varonis - peļu klijāns. Viņu dēvē par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs.

"Peļu klijāns ir parastākais dienas plēsīgais putns Latvijā. Viņu bieži jauc ar vanagu vai sauc par vanagu, jo parasti viņš ir vienīgais, kuru redz, jo viņš sēž ceļa malā uz elektrības stabiem vai siena gubām vai augstu gaisā lido," stāsta Imants Jakovļevs.

Nosaukums jau parādā, ka putns ēd peles, žurkas un kurmjus. Reti gadās, ka noķer kādu putnu.

"Peļu klijānam patīk saule. Parasti dienas vidū, kad ir saule, viņš lido augstu gaisā, riņķo un sauc savu to vārdu, ja tā var teikt," turpina Imants Jakovļevs.

Peļu klijāna balsi ļoti bieži mēģina atdarināt sīlis, kas ir Latvijas papagailis, kurš atdarina daudzu putnu balsis.

"Ja peļu klijānam balss ir vienveidīga, tad tas viņa izskats ir daudzveidīgs. Ir balti, ir gandrīz melni. Pārsvarā peļu klijāns ir brūnu mugurpusi, ar raibumotu vēdera pusi, un spārniem raksturīgi melni komati," raksturo Imants Jakovļevs.

Peļu klijāns bieži ligzdo bērzos, olas dēj jau martā, bet jaunie putnēni šķiļas maijā.

Cilvēks ir elastīga būtne, bet, vai tādi ir arī citi dzīvnieki? Cik ātri dzīvnieku pasaulē putni, zīdītāji un zivis spēj pielāgoties mainīgai videi - gan paradumos un dzīvesveidā, gan bioloģiski? Vai tas var notikt vienas paaudzes ietvaros? Vai ir arī izmaiņas, kurām nepieciešamas daudzas desmitgades, lai pielāgotos? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, biologs, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Indriķis Krams un ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.

Šampinjoni zinātnieku uzraudzībā pārtop par brūces dziedējošu gelu

Šī īpaši vieglā sēņu pagale, ko rāda pētnieks, ir tikai viens no etapiem šampinjonu ceļā pārtapšanai par brūces dziedējošu gelu. Recepte ir sekojoša: ņem ne pārāk izskatīgus šampinjonus, tādus, kurus nevar likt veikalā pārdošanai, un arī šo sēņu atliekvielas, to visu ievieto aparātā, kur sēnes tiek žāvētas, turētas vakuumā un vēl visādi apstrādātas līdz beigās no tām iegūst  vielu, kas palīdz ātrāk un efektīvāk sadzīt brūcēm. Šo tehnoloģiju ir izstrādājuši Rīgas tehniskās universitātes zinātnieki. Sīkāk par sēņu ceļu līdz  ārstējošam plāksterim stāsta RTU Fizikas un materiālzinātnes institūta vadošais pētnieks Jānis Baroniņš.

Lai arī pie šī projekta strādā Latvijas zinātnieki, aizsākums ir meklējams Igaunijā, kur mūsu ziemeļu kaimiņš - uzņēmējs uzrunāja RTU pētniekus, savukārt sēnes nāk no Lietuvas. Nākotnē tas varētu būt nišas produkts, kas radīts no sastāvdaļām, kas pieejamas Baltijas valstīs.

--

Peļu klijānu dēvē arī par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs.

Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas izceltajiem pētījumiem ir Latvijas Biomedicīnas studiju centra pētnieku darbs pie vakcīnas pret Laima slimību. Pavasaris klāt, mostas arī galvenie Laimas slimības pārnēsātāji - ērces, tāpēc arī par šo pētījumu vairāk runājam ar tā autoriem. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Biomedicīnas un pētījumu centra vadošais pētnieks Kalvis Brangulis un Latvijas Biomedicīnas un pētījumu centra vadošais pētniece Dagnija Tupiņa.