Zināmais nezināmajā

Noslēdzies visaptverošs pētījums par Latvijas iedzīvotāju veselību - monitorings par cilvēka organismā sastopamajām kaitīgām ķīmiskajām vielām. Rezultāti nav unikāli Eiropai, taču ataino mūsdienu dzīvesveida paradumus, tostarp plasmatasas, kā arī pesticīdu un smago metālu klātbūtni mūsu dzīvē. Kādi izskatāmies uz Eiropas fona un kādas sekas mūsu veselībai var radīt šīs vielas? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU)  Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Lāsma Akūlova un RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Linda Matisāne.

Ivars Vanadziņš saka paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas atsaucās arī pēc pētnieku stāstiem raidījumā Zināmais nezināmajā un iesaistījās pētījumā.

Runājot par to, ko atklāj pētījuma rezultāti, pētnieki atzīst, ka viens no pārsteidzošākajiem atklājumiem ir, ka Latvijas iedzīvotāju organismā ir kokteilis ar ļoti daudz un dažādām ķīmiskām vielām. Turklāt katram cilvēkam tas kokteilis ir diezgan individuāls. 


"Mēs kopumā noteicām nedaudz vairāk kā simts dažādas vielas cilvēku asinīs un urīnā, gan sākotnējās vielas, ko mēs uzņemam, gan tās vielas, kas organismā pārveidojas, metabolītus. Kopumā secinājumi ir tādi, ka vidējais vielu skaits ir 43 no 103," atklāj Linda Matisāne. 


Tāpat daļa vielu cilvēka organismā nav konstatēta, jo to koncentrācija bija zem laboratoriju iespējām noteiktās attiecīgās vielas.

"Pētījuma nākotne vai turpinājums ir ne tikai vākt papildus paraugus, noteikt citas vielas, bet arī skatīties, kā attīstās dažādas laboratorijas iespējas noteikt [vielas]. Iespējams, ja mēs pēc 10 gadiem analizēsim šo pašu cilvēku paraugus ar citām laboratorijas metodēm, mēs atklāsim vēl kādas vielas," turpina Linda Matisāne.

Pētījums atklāj, akrilamīds ir konstatēts visiem dalībniekiem, savukārt bisfenoli un daudzu pesticīdu līmeņi Latvijā ir zemāki vai līdzīgi Eiropas vidējam rādītājam. 

"Akrilamīds, kas konstatēts visiem pētījuma dalībniekiem, ir viens no blakus produktiem, kas rodas degšanas procesā, cepšanas, fritēšanas, grauzdēšanas procesā. Mūsu paradumi, kā mēs gatavojām ēdienu un ko mēs ēdam, un arī protams, smēķēšana jāpiemin un grilēšana," skaidro Ivars Vanadziņš.

Linda Matisāne norāda, ka nevajadzētu domāt, ka nedrīkst cept. Svarīgi nepārcept. Nav jākrīt galejībās.

"Neaicinām šašliku tvaicēt, bet cept saprātīgi," atzīst Ivars Vanadziņš.

Mājaslapā "biomonitorings.lv" var iepazīsties ar kaitīgajām vielām un tur cilvēki varēs pieteikties arī turpmākajiem pētījumiem.

 

Iepazīstam viduslaiku Rīgu

No 13. gadsimta sākuma par politiskiem, ekonomiskiem un kultūras dzīves centriem kļuva mūra aizsargātās pilsētas. Tas bija jauns apdzīvotības tips salīdzinājumā ar dzelzs laikmeta kopienu dzīves centriem pilskalniem, un Latvijas teritorijā tas parādījās līdz ar ienācējiem no Rietumeiropas. Tādējādi šeit mainījās sabiedrības struktūra un zināmā mērā arī etniskais sastāvs, jo ienācēji pamatā nāca no vāciski runājošām zemēm un bija tendēti uz tirdzniecību un ienesa jaunas amatniecības prasmes. Par šīm pārmaiņām stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” 3. sadaļa “Pilsētas mūris vieno”, un šodien piestāsim tajā. Pieturvietā vispirms tiekamies ar muzeja pētnieci, vēstures doktori Mārīti Jakovļevu, kura izceļ būtiskākās pilsētu iezīmes.

Pilsēta, no vienas puses, bija sadalīta dažādās sabiedrības kārtās, bet, no otras puses, tā sevi āreji reprezentēja kā kopiena, un viens no reprezentācijas elementiem bija zīmogs. Ekspozīcijā aplūkojami vairāku pilsētu zīmogu nospiedumi – Jaunjelgavas, Kuldīgas, Aizputes, Cēsu, Limbažu, Jelgavas, Grobiņas, Rīgas. Turpat līdzās zīmējums ar pilsētas galvenās iestādes – rātes – sēdi, ļaujot iepazīt tās hierarhiju un amatus.

Sudraba saktas, gredzeni un jostas – ar šādiem grezniem priekšmetiem rotājušies pilsētnieki, un daļu no šīm bagātībām atklāj ekspozīcijas stends. Vēl viens vēsturisks dārgums skatāms izvelkamā atvilktnē, un tas ir birģera zvērests. Lai kļūtu par birģeri un baudītu tiesības gūt ienākumus no savas nodarbošanās, saņemt sociālo atbalstu un citus labumus, pretendentam bija jādod uzticības zvērests. Un vēl bija visas kopienas zvērests, ko tā nodeva politiskajai varai svinīgā ceremonijā rātslaukumā, bet no 17. gadsimta birģeri apliecināja zvēresta tekstu arī ar saviem parakstiem. Ekspozīcijā redzams Rīgas birģeru zvērests Zviedrijas karalim Kārlim XI ar Lielās ģildes locekļu parakstiem. 

Viduslaiku pilsētā notika aktīva tirgošanās, un kur tirgošanās, tur nauda. Rakstītie avoti liecina, ka monētu kaltuve Rīgā atradusies Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī. Ļoti konkrētas un taustāmas pēdas gan par to atrodamas tikai dokumentos, ne vairs Rīgas ielās, bet, staigājot pa pilsētu, varam iztēloties, kā šajā vietā šķindējušas monētas.

Par naudas kalšanu plašāk gatava stāstīt muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa.

Dodamies dabā, iepazīt kādu Latvijas ainavai ļoti raksturīgu un tomēr bieži nepamanītu un neizceltu elementu - mazās upes. Ar ko tās īpašas, kā tās mainās un kur Latvijā varam atrast vēl nenosauktas un ļoti neparastas upes? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeogrāfs Ivars Strautnieks un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes docentu Jānis Lapinskis.

Ķīmijas ābece – elementu periodiskā tabula – palīdzēja mums salikt pa plauktiņiem elementus, no kuriem esam veidoti mēs un pasaule mums apkārt. Tā ir gan leģendām apvīta, gan aizvien mainīgs zināmo elementu apkopojums, kas stāsta ne tikai par bieži sastopamiem materiāliem, bet arī ar retiem un sintētiskiem materiāliem, kurus dabā novērot praktiski nevaram. Ko zinām par periodisko tabulu senāk un kā tā attīstās mūsdienās? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta ķīmijas zinātņu doktors Jānis Jaunbergs un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras vadošā pētniece Agnese Brangule.

Īpašā krāsviela „Prūsijas zilais” aizvien ir pētnieku uzmanības lokā

Izmantots mākslā, radiācijas slimības ārstēšanā, ražošanā un senāk pat karavīru tērpu krāsošanā – „Prūsijas zilais” aizvien ir pētnieku uzmanības lokā. Kas īsti šī ir par vielu un kāds ir tās pielietojums?

„Prūsijas zilais”, citviet saukts arī „Berlīnes zilo”, ir krāsviela, ko krāsu ražotājs Johans Jakobs Dīsbahs nejaušības pēc atklāja 1704. gadā, vai kā citviet minēts, 1706. gadā Berlīnē alķīmiķa Johana Dipela laboratorijā. Dīsbahs, nepareizi sajaucot reaģentus, radīja piesātinātu tumši zilu krāsu.

Vizuālajā mākslā „Prūsijas zilo” piemin, runājot par japāņu gleznotāja Kacušikas Hokusai ļoti atpazīstamo gleznu „Lielais Kanagavas vilnis”. Tāpat šo krāsu var labi redzēt van Goga  darbā „Zvaigžņotā nakts virs Ronas”, bet ar šo krāsvielu mūsdienās ļoti daudz darbojas ķīmiķi, fiziķi, tā tiek izmantota  rūpniecībā, medicīnā, farmakoloģijā. Vairāk par šīs zilās krāsas daudzveidīgo dabu  un lietojumu stāsta ķīmiķis Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors Ingars Reinholds.

--

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par skanīgo dziedātāju – melno mežastrazdu.

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par skanīgo dziedātāju – melno meža strazdu.

"Ja tautā dzirdēts, ka lakstīgala ir putns ar īpaši skaistu dziesmu, tad, manuprāt, agrā pavasarī tas ir melnais meža strazds," uzskata Ance Priedniece. "Melnā meža strazda dziesma ir tāda melodiska un maiga."

"Pirmā melno meža strazdu dziesma varētu izskanēt februāra beigās vai marta sākumā, bet siltākos gados kā pagājušogad, pat janvārī," turpina Ance Priedniece. "Man tā ir pavasara vēsma, kas sagādā milzīgu prieku. Atmiņā ir palikuši vairāki gadījumi, kad es esmu ieguvusi lielu prieku no melnā meža strazda dziesmas. Piemēram, sēžot Vecāķu stacijā, kad uz vadiem ir apsēdies melnais meža strazds un dziedājis. Vai arī ejot mierīgā vakara pastaigā kādā parkā koku galā sēdējis un dziedājis."

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par skanīgo dziedātāju – melno mežastrazdu.

"Ja tautā dzirdēts, ka lakstīgala ir putns ar īpaši skaistu dziesmu, tad, manuprāt, agrā pavasarī tas ir melnais mežastrazds," uzskata Ance Priedniece. "Melnā mežastrazda dziesma ir tāda melodiska un maiga."

"Pirmā melno mežastrazdu dziesma varētu izskanēt februāra beigās vai marta sākumā, bet siltākos gados kā pagājušogad, pat janvārī," turpina Ance Priedniece. "Man tā ir pavasara vēsma, kas sagādā milzīgu prieku. Atmiņā ir palikuši vairāki gadījumi, kad es esmu ieguvusi lielu prieku no melnā mežastrazda dziesmas. Piemēram, sēžot Vecāķu stacijā, kad uz vadiem ir apsēdies melnais mežastrazds un dziedājis. Vai arī ejot mierīgā vakara pastaigā kādā parkā koku galā sēdējis un dziedājis."