Zināmais nezināmajā

Vārds "radiācija" daudziem saistās ar ko bīstamu, taču medicīnā radiācija sniedz cerību uz izveseļošanos onkoloģijas pacientiem. Kā mums izdevies savaldīt šo unikālo radiācijas procesu un pakļaut to mūsu vēlmēm — medicīnā? Un kā mainījusies staru terapija gadsimta laikā?

Par to saruna raidījumā Zināmais Nezināmajā, kurā piedalās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas radioloģe-terapeite, Latvijas Terapeitiskās radiololoģijas valdes locekle Zane Ruduša un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Staru terapijas centra vadītājs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Gints Rausis.

Raidījumā arī par ķirurģijas un ķirurģiskā griezuma pirmsākumiem sarunā ar Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītāju un Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Jāni Gardovski. Modernā ķirurģija ir jauna nozare, lielākoties par tās attīstību runājam 19. un 20. gadsimta kontekstā, tomēr sapratne par cilvēka ķermeni veidojusies krietni agrāk.

Viduslaikos, kas renesanses perioda iespaidā tika apzīmēti kā tumši laiki, ķirurģiskus griezumus veica bārdziņi — bez anestēzijas un instrumentu sterilizācijas. Nākamie gadsimti nesīs padziļinātas zināšanas par anatomiju, idejas par veiksmīgiem griezumiem operāciju laikā un, protams, atsāpināšanu.

Šobrīd medicīnā tiek izmantotas arī robotizētas iekārtas. Paļauties tikai uz robotiem nevaram un nevarēsim, bet roboti ir precīzi, tie nenogurst, var strādāt saudzīgi un kvalitatīvi. Vadošā robotizētā ķirurģiskā sistēma pasaulē ir "Da Vinci". Kā stāsta Jānis Gardovskis, “Da Vinci” robotu vēl gaidām, taču Latvijas medicīnā jau krietnu laiku tiek lietotas citas noderīgas tehnoloģijas, un viena no tādām ir lāzeris.

Vai tie būtu neirologi, kas ar magnētiskās rezonanses uzņemtiem attēliem skaidro to, ko redzam sapņos, vai varbūt meditācija, kuru cenšamies izskaidrot ar datiem – vēlme nomērīt un izskaidrot ir ļoti raksturīga cilvēkiem. Ko varam un ko nevaram racionāli skaidrot?

Sarunā piedalās fiziķis, Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Filozofijas un Socioloģijas institūta vadošais pētnieks Uldis Vēgners.

Latvijas folkoras pētnieki sadarbībā ar citu valstu kolēģiem lūko skaidrot, vai stāstniecība kā tradīcija nav izzudusi un digitālajā laikmetā neesam zaudējuši prieku klausīties. "Tīkls Eiropas mutvārdu tradīcijas stāstu un pasaku ķeršanai" – šādā pētījumā piedalās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts kopā ar kolēģiem no citām valstīm. Tā mērķis ir stiprināt stāstīšanas un mutvārdu tradīcijas kopšanu Eiropā laikā, kad stāsti, kurus stāstām un klausāmies, krietni mainījušies.

Vai 21. gadsimta Eiropā stāstnieka tradīcija vēl turpinās, un kāpēc šodien vairāk nekā jebkad mums ir vajadzīgi stāsti? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas trīs pētnieki: stāstniece Māra Mellēna, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves vadošā pētniece Rita Zara un folkloras pētnieks, filoloģijas doktors, stāstnieks Guntis Pakalns.

Rokraksti ir lielisks pētniecības materiāls

Mūsdienās cilvēki ar roku raksta mazāk, virsroku ir guvis glītais datorraksts. Taču rokraksti ir lielisks pētniecības materiāls gan no agrākiem gadsimtiem, gan arī šajos laikos, jo tieši rokraksts atklāj cilvēka personību. Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pētniekiem rakstnieku un dzejnieku rokrakstu analīze ir darba ikdiena, tāpēc par to, kā dažkārt orientēties grūti salasāmos tekstos, saruna ar muzeja vadošo mākslas ekspertu un Latvijas Universitātes docentu Ingu Barovski, kurš atklāj, kādi teksti atrodami muzeja krājumā un ko var dēvēt par sarežģītiem rokrakstiem.

Retu, senu un sarežģītu rokrakstu atpazīšanā palīdz arī digitāli rīki. Nesen latviešu rokrakstu manuskriptu pētniecībai un digitalizācijai platformā "Transkribus" tapis pirmais atvērtais teksta atpazīšanas modelis. Tas būs noderīgs ikvienam, kurš strādā ar 19. gadsimta latviešu rokrakstu manuskriptiem. Protams, tas, cik daudz rīki palīdzēs, būs atkarīgs no tā, cik labi tie tiks apmācīti. Bet pētnieka redzīgā acs un uzkrātā pieredze jebkurā gadījumā būs ļoti nozīmīga tekstu atšifrēšanā arī turpmāk.

Viens tos uzskata par teju vai lāstu, kas tikpat neizbēgams kā nāve, citi - par pilsoņa pienākumu, taču skaidrs ir viens – oriģinālu veidu kā iekasēt no iedzīvotājiem naudu vēsturē ir bijis ne mazums. Naudā, graudā, darbā – veidi, kā iekasēt no iedzīvotājiem nodevas, ir bijuši dažādi, laikmeta prasībām raksturīgi un dažkārt visai savdabīgi. Kādus nodokļus ļaudis maksāja senāk un vai to darīja labprātīgi? Raidīujumā Zināmais nezināmajā sarunājas vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš.

 

Zinātnes ziņas par to, ka pārsteidzošs atklājums Ugandā radījis raizes vietējiem biologiem – tur šimpanzes uzsākušas karu savā starpā.

Gan cilvēku, gan citu dzīvnieku sugu starpā ir novērojami konflikti, taču arī tad pētījumos var atklāties pārsteidzoši fakti. Ugandā, Kibales Nacionālajā parkā, pēdējos trīsdesmit gadus īstenots Ngogo šimpanžu projekts, novērojot lielu savvaļas šimpanžu grupu ar vairāk nekā 200 īpatņiem. 2015. gadā pētnieku komanda šajā šimpanžu barā ievērojusi polarizāciju, laikā līdz 2018. gadam barā parādījušās divas atšķirīgas grupas, bet nākamo septiņu gadu laikā vienas grupas locekļi veikuši 24 uzbrukumus otrai grupai, nogalinot vismaz septiņus pieaugušus tēviņus un 17 mazuļus. Pētījuma rezultāti nesen publicēti žurnālā “Science”, un tajā abas grupas apzīmētas kā Rietumu un Centrālā, atbilstoši to teritorijai nacionālajā parkā. Cīņa par teritoriju, slimības un vēl citi iemesli var novest pie tik krasas bara sadalīšanās, un par to sarunar Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza pārstāvi Māri Lielkalnu.

Erickiņš - kustīgs putniņš, kas labprāt dzīvo cilvēka tuvumā. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

"Erickiņš ir viens no tiem putniem, kam balss ir ļoti nepretencioza. Dziesma vismaz mums, cilvēkiem, šķiet ļoti vienkārša. Mēs pavasarī varbūt starp melnajiem meža strazdiem un lakstīgalām, un citiem slaveniem dziedātājiem erickiņu pat īsti nepamanām," iepazīstina Viesturs Ķerus.

"Runājot par putnu dziesmām, parasti sakām, ka dziesmas funkcija ir aizsargāt teritoriju un piesaistīt mātīti. Parasti nerunājam par to dziesmas funkciju, ko izmanto gan putni, gan ornitologi, tas ir, atpazīt, kas ir dziedātājs. Protams, lai cik smuki dziedātu lakstīgalas, kas ir attālas erickiņu radinieces, erickiņu mātītei tomēr ir svarīgi satikt erickiņu tēviņu. Un tāpēc varbūt viņai pārējās putnu skaņas nešķiet tik skaistas. Turklāt, iespējams, viņa pat tik labi nedzird citus putnus, jo ir pētīts, ka putnu dzirde bieži vien ir vislabāk pielāgojusies tam diapazonam, kurā viņi paši runā," turpina Viesturs Ķerus.

Erickiņi dzīvo priežu mežos un dažādos parkos un dārzos, tātad mūsu mājās. 

"Ja erickiņu izdodas redzēt dziedam, tad pirmajā brīdī noteikti sajuta - oho, šitas gan ir viens riktīgs skaistulis! Un jāuzraksta ornitologiem pajautāt, kas tas tāds ir. Erickiņu tēviņš ir tiešām ļoti krāšņs putns. Viņam ir melna rīkle, melni vaigi, balta pierīte, pelēka mugurpuse un rudas krūtis un vēders, un arī arī ruda astīte. Tas ir erickiņš tēviņš, kuram, kā jau tēviņam putnu pasaulē, ir jāizrādās un jābūt smukam, tātad gan smukai dziesmai, gan smukam no skata. Mātīte erickiņam ir tāda pelēkbrūna, neuzkrītoša. Bet arī mātīte ir rudā astīte,"  tā Viesturs Ķerus.