Zināmais nezināmajā

"Svirlītis ir lielākais no lapu ķauķīšiem. Tas dīvo dziļāk mežos un ir izteikts gājputns. Atlido ap 19. aprīli. Latvijā dzīvo apmēram 600000 svirlīšu pāru," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Tulkojumā no angļu valodas šis ir meža ķauķis (wood warbler). 

"Lai šo putniņu atšķirtu un pamanītu, tad, visticamāk, ir jāiemācās tieši balss, jo izskatā ir līdzīgs saviem brālēniem čuņčiņam un vītītim," turpina Zane Dāvidsone. "Dziesmiņa ir ļoti raksturīga, ja iesiet pa mežu, tad noteikti dzirdēsiet, ka tā griežas kā monētiņa - tip, tip, tip, tip, trrr. Ir arī bēdīgā dziesma, ko varētu iztulkot kā tādu bēdīgu saucienu: Nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, neapēd, lūdzu, mani!"

Svirlītim, salīdzinot ar čunčiņu un vītīti, ir citrondzeltena rīklīte, kakliņš kontrastā ar baltām krūtīm. Un ir diezgan izteikta uzacu svītra.

Pārtiek putniņš no kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, un rudenī arī ēdogas un sēklas. 

Ligzdas vietu izvēlas un ligzdu būvē mātīte. Tā ir lodveida formas, savīta no sausas zāles, lapām, mizu stērbelītēm un dzīvnieku vilnas. Parasti tā atrodas uz zemes paaugstinātā vietā, kuru nevar apdraudēt pēkšņa ūdens līmeņa celšanās un kur neaug zāle vai aug retināta zāle.

"Vītītis ir Latvijā parasts un izplatīts ligzdotājs. Tomēr nav varbūt gluži tajā putnu minimumā, kurus obligāti būtu jāpazīst, jo, lai to atpazītu, tad ir jābūt gan zināšanām, gan arī iemaņām. Tomēr dzīve noteikti kļūs krāsaināka, ja pazīsiet šo balsi," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

"Vītītis ir Latvijā parasts un izplatīts ligzdotājs. Tomēr nav varbūt gluži tajā putnu minimumā, kurus obligāti būtu jāpazīst, jo, lai to atpazītu, tad ir jābūt gan zināšanām, gan arī iemaņām. Tomēr dzīve noteikti kļūs krāsaināka, ja pazīsiet šo balsi,

Vītītis (Phylloscopus trochilus) pieder pie lapu ķauķīšiem, un brālēni, ja tā varam teikt, ir čuņčiņš, svirlītis un nu jau arī Latvijā diezgan bieži sastopamais zaļais ķauķītis. Un šie visi ķauķīši pēc izskata ir diezgan līdzīgi, un viņus atšķir tieši balss.

Ornitologi smej, ka vītīša dziesma ir vīstoša, jo skaņa atgādina tādu melanholisku, krītošu kadenci. 

Vītītis ligzdo lapu kokos un jauktu koku mežos, kur dominē bērzi, bet labprāt apmetas arī vītolu un alkšņu audzēs. Dzimumi šiem putniņiem neatšķiras. Atšķirībā no brālēniem čunčiņa un svirlīša šim ir rozīgākas kājas. Apspalvojums mugurpusē ir zaļganbrūns, apakšpusē - dzeltenīgi balts vai pelēkbalts ar košāk dzeltenām padusēm, pazodi un krūtīm. Spārni ir vienkrāsaini, lidspalvām ir košākas dzeltenas zaļas maliņas.

"Baltā cielava ir Latvijas cilvēkiem ļoti tuvs putns, gan fiziski, gan garīgi. Baltā cielava uzturas cilvēku tuvumā, apdzīvo viensētas, pilsētas, arī jūras krastu. Bet katrā ziņā bieži vien mēs redzam balto cielavu savā tuvumā," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

"Mudīga un čakla. Latvijas nacionālais putns. Cielava ir tāda, kādi mēs gribētu būt, vismaz atbilstoši mūsu priekšstatiem par cielavu," atzīst Viesturs Ķerus.


"Baltā cielava nav no tiem putniem, kuru mēs drīzāk dzirdētu nekā redzētu. Mežā mēs "vērojam putnus ar ausīm", bet baltā cielava nekur ļoti neslēpjas. Vienīgais viņa slēpjas tad, kad ir jāperē mazuļi, turpina Viesturs Ķerus. "Baltās cielavas mātītes tad ielien labi paslēptā ligzdā, kas varbūt kādā zaru kaudzē, malkas grēdā, akmeņu čupā. Reizēm ir gadījumi, kad šī vieta ir arī novārtā atstāta traktora motors."


Ja tā gadās, šo traktoru vajadzētu vēl uz kādu mēnesi atstāt novārtā, lai cielava var mierīgi izaudzināt savus bērnus. 

Lai arī oficiālais nosaukums ir baltā cielava, reizēm cilvēki viņu sauc par pelēko cielavu, jo pelēkuma viņā arī netrūkst. Melnbalts putns - melns, balts, pelēks. Ornitologi par pelēko cielavu sauc citu cielava sugu, kas ir stipri reti sastopama un dzīvo pie upēm.

400 kilometru attālumā no mūsu planētas Zemes orbītā jau 26 gadus atrodas, iespējams, sarežģītākā laboratorija, ko cilvēce jebkad ir radījusi - Starptautiskā kosmosa stacija. Vienlaikus šī laboratorija ir arī mājoklis, kuģis un patvērums cilvēkam izplatījumā. Starptautiskā kosmosa stacija ir viens no spēcīgākajiem simboliem un piemēriem mūsu spējām izzināt Visumu, vienlaikus tai pamazām tiek likts arī punkts. Par Starptautiskās kosmosa stacijas vēsturi, darbu šodien un nākotni saruna ar astronomijas entuziastiem un IT speciālistiem Raiti Misu un Intu Ķešānu.

Zinātnes ziņās par to, kā ielas apgaismojums diennakts tumšajā laikā ietekmē kukaiņus, kuru ikdienas dzīve paiet tumsā.

Pētnieki no Jeruzalemes Ebreju universitātes atklājuši, ka mākslīgais ielu apgaismojums var iesprostot pat vairāk nekā piecus tūkstošus sauszemes vēžveidīgo tā saucamajās apļveida "nāves spirālēs". Pārsteidzošais atklājums liecina, ka gaismas piesārņojums var netīši mainīt pat vismazāko uz zemes dzīvojošo dzīvnieku paradumus. Šī vēžveidīgo uzvedība ir novērota Izraēlā, Golānas augstienēs, runa ir tieši par mitreņu sugu Armadillo sordidus, un pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Ekoloģija un evolūcija”.

Viedokli par šo pētījumu vaicājam pašmāju entomologam Voldemāram Spuņģim. Viņš skaidro, kā “nāves spirāles” veidojas, kāpēc tās ir bīstamas un iesākumā - vai Izraēlā fiksētais patiesi ir liels jaunums.

Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

"Dažos aspektos ausainā pūce atšķiras no tā, kas ir mūsu klasiskais priekšstats par pūcēm. Bet tas, kas viņai atbilst mūsu klasiskajam priekšstatam par pūcēm, ir ūjināšana," stāsta Viesturs Ķerus. "Bet ausainās pūces ūjināšana ir ļoti klusa. To nevar dzirdēt vairāk par dažiem simtiem metru attālumā. Tas, ko var vislabāk dzirdēt, ir ausainās pūces mazuļu balsis, ko mēs dzirdam jūnijā un jūlijā. Tā ir tāda kārtīga īdēšana, kas varbūt vecākiem krīt uz nerviem, bet ornitologiem ļauj ļoti labi konstatēt ausaino pūču klātbūtni."

"Ja runājam par to, kas kopīgs un atšķirīgs ausainai pūcei ar mūsu klišejiskajiem priekšstatiem par pūci, tad tās ir ausainās pūces austiņas. Ja mēs zīmētu pūci, tad noteikti uzzīmētu tādu ausu pušķīti, kas viņai arī vārdā," turpina Viesturs Ķerus. "Bet šie ausu pušķīši nav ausis. Ausu pušķīši tiek reizēm izmantoti, cik var noprast, savstarpējā komunikācijā. Varbūt reizēm tiek izmantoti, lai maskētos, lai vairāk izskatītos ne pēc pūces."

Ausainās pūces ķermenis ir brūnmelni raibs un viņai ir oranžas acis. Cilvēki ausaino pūci mēdz sajaukt ar ūpi, kurš arī ir ar melnraibu spalvojumu, oranžām acīm un ausu pušķīšiem. 

"Svarīgi paturēt prātā, ka ūpis ir pilnīgi citas svara kategorijas dzīvnieks. Ja ausainā pūce ir nedaudz mazāka par vārnu, tad ūpis ir lielākā no Eiropas pūcēm, un viņš ir lielāks nekā mazais ērglis," norāda Viesturs Ķerus.

Atšķirībā no citām pūcēm ausainā pūce dzīvo mežmalā un ligzdo vecās vārnu ligzdās, nevis dobumos.

Diemžēl kopumā ausainai pūcei Latvijā neklājas ļoti labi, viņa ir nokļuvusi arī apdraudēto sugu sarakstā jeb Latvijas Sarkanajā grāmatā.