Zināmais nezināmajā

Vasaras sākums nozīmē rosīgu laiku putnu bērnistabā. Māju pagalmos var sastapt pirmos mājas strazdu mazuļus, kurus vecāki steidz barot. Taču ir kāds putns Latvijā, kas ir slinks mazuļu aprūpētājs un labprātāk šīs rūpes uzgrūž kādam citam. Par dzeguzi stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

"Dzeguzes kūkošana ir skaļa, skanīga, tīra, skaista skaņa un, iespējams, tāpēc arī dzeguze ir kultūrā svarīgākajām putnu balsīm. No senām tautasdziesmām un ticējumiem līdz Imanta Kalniņa un Māra Čaklā "Dzeguzes balsij".


Vienīgais, par ticējumiem runājot, es neieteiktu, it īpaši jauniem cilvēkiem, mēģināt pēc dzeguzes balss prognozēt atlikušo gadu skaitu, jo nu nekas daudz vairāk par 10 parasti nesanāks" par dzeguzi stāsta Viesturs Ķerus. 


Kūkotāji ir dzeguzes tēviņi, bet gan tēviņam, gan arī mātītei ir arī dažādi citi saucieni.

"Dzeguzes kūkošana ir vispazīstamākā balss, un ar to tēviņš, kā jau visbiežāk putniem ar dziesmām ir, aizsargā teritoriju un piesaista mātītes," turpina Viesturs Ķerus. "Bet, kā mēs zinām, dzeguzes nav piesaistītas ligzdai. Arī viņu pāra attiecības patiesībā nav pāra attiecības. Tēviņš sargā savu teritoriju, un, ja kāda mātīte atnāk, viņš ar to pārojas bet pāri neveidojas. Galu galā par mazuļiem nerūpējas ne tēviņš, ne mātīte. Kāda gan būtu lietderība no šāda pāra?"

Zinām, ka dzeguzes dēj olas citu putnu ligzdās, bet ne gluži jebkura cita putna ligzdā. Katrai dzeguzes mātītei ir ģenētiski noteikts, kādas olas viņa dēs. Viņai ir jādēj tāda putna ligzdā, kur puslīdz atbildīs tas olu izskats. 

"Kā viņa to nosaka, kurš būs īstais putns, tas man nav īsti skaidrs," atzīst Viesturs Ķerus. "Bet par to, kā atrod ligzdu, ir vismaz versijas. Ir kaut kādi novērošanas posteņi, kur dzegužu mātītes skatās, kas apkārtnē notiek. Un ir pētījumi, kur tuvāk tiem novērošanas posteņiem ligzdās ir biežāk dzegužu olas, tālāk - mazāk. Un arī uztraukuma saucieni palīdz viņām ligzdas atrast, jo mēdz uztraukties putni pie savām likstām, redzot apdraudējumu."

Tālāk stāsts ir visnotaļ nežēlīgs. Kad dzeguze ir atradusi ligzdu, viņai ir svarīgi, lai viņas ola šķiltos apmēram tajā laikā, kad būtu normāli tam putnam, kura ligzda izraudzīta, jāšķiļas. Tas nozīmē, ja izraudzītajā ligzdā ir jau mazuļi vai olu attīstība ir tālāk nekā dzeguzei, viņa mazuļus vai olas izsviež ārā, lai tas putns dabūtu dēt pa jaunu. Bet, ja ir pareizā attīstības stadija, tad dzeguze var piedēt savu olu. 

"Mazulis, kad izšķiļas, vēl ir pliks un akls, izstumj ārā īstās olas vai mazuļus, ja viņi jau ir uz to brīdi izšķīlušies, un paliek viens pats audžuvecākiem aprūpēšanai.


Tad viņš liek lietā visas iežēlināšanas metodes, kas no putnu mazuļiem ir pieejamas, jo putnu mazuļi ar saviem saucieniem, ar savu čīkstēšanu prasa vecākiem barību. Un dzegužu mazuļu saucieni izklausās iespaidīgi, tā ka brīžiem pat vairāki mazuļi čīkstētu pēc barības," stāsta Viesturs Ķerus.

Garša ir no tām maņām, ko grūti apmānīt – varam pārskatīties, pārklausīties, bet mūsu garšas kārpiņas parasti visai precīzi pasaka, kas ir tas, ko ēdam. Izrādās, garšu var arī uztrenēt un izmantot kā svarīgu mērrīku pārtikas tehnoloģijā. Kā uztveram garšu ar visām savām maņām? Kāpēc dažkārt produkts ar nemainītu recepti garšo atšķirīgi? Un ko garša pastāsta par produkta kvalitāti? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes Pārtikas institūta asociētā profesore Evita Straumīte. Par garšas uztveri ierakstā uzklausām Latvijas Universitātes profesoru Jurģi Šķilteru.

Latvijas sabiedrībai turbulents posms - gaidāmās vēlēšanas, regulārie dronu apdraudējumi, nu tam visam pievienojusies pamatīgi sakulta diskusija par lāču patvaļībām. Šo dzīvnieku skaita pieaugums Latvijā rada bažas par to, cik miermīlīgi varēsim sadzīvot ar lāčiem nākotnē. Vai brūnais lācis ir apdraudējums cilvēkam? Ko vispār zinām par šiem dzīvniekiem un to uzvedības paradumiem? Kāda ir brūnā lāča dzīve Latvijā šodien un vēsturē un vai konflikti ar lāčiem cilvēkiem ir bijuši arī agrāk? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, LatvInta Langeijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.

Ar smaidu var teikt, ka lācis ir kļuvis par teju izšķirošo elementu politiskā kapitāla vākšanā. Tomēr līdz šim nav bijis precedents, ka kāda dzīvnieka uzvedība būtu tā satraukusi sabiedrību. Kāpēc ir tik lielas bailes, bažas un gan sarunas par visu šo? 

"Man liekas, ka viens apstāklis ir tas, ka cilvēki baidās no nezināmā. Ņemot vērā to, ka lāču skaits beidzamajos gados ir palielinājies jūtami, līdz ar to lācis ir arī pamanāmāks, visi uztraucas, ko darīs un kā dzīvos tālāk. Ja iepriekš tie bija vilki un lūši, tad šobrīd tie ir lāči," vērtē Inta Langa.

"Man bažas un satraukums, arī politika jau ir blakus no šī gadsimta sākuma, kopš mēs sākām ar ikoniskajiem plēsējiem padziļinātāk nodarboties pētniecībā un aizsardzības stratēģijas izstrādē. Pēdējā laikā lāči ņem virsroku, bet politiskā ietekmē lielajiem dzīvniekiem ir bijusi arī pirms tam un daudz plašāk nekā tikai Latvijā. Tās pašas sarunas notiek arī Briseles gaiteņos un varbūt pat vēl globālākā līmenī," norāda Jānis Ozoliņš.

"Viena lieta ir bailes, kas ir tīri personisks jautājums un personiska pieredze. Katrs mēs baidāmies no kaut kā cita, bet, kad daudzi savienojas sociālos tīklos, viņi sameklē sev baiļu partnerus, un tā veidojas varbūt "baiļu burbulis". Bailes ir kaut kas personībai raksturīgs, ko ļoti grūti ietekmēt, regulēt un vadīt," turpina Jānis Ozoliņš. "Otra lieta ir drošība un apdraudējums. Daudzos gadījumos un arī lāča gadījumā ir tā, ka reālais apdraudējums un drošība ir tādas šķēres ar bailēm, jo bailes, pieaugot dzīvnieku skaitam un satikšanās gadījumiem ar dzīvnieku, aug diezgan strauji, savukārt drošība ir diezgan stabila un nemainīga, un faktiski bailēm, ja iet paralēli drošībai, nevajadzētu būt pamata. Bet diemžēl ir. Tā problēma, ar ko spēlējas politiķi un populisti."

"Pēdējos gadus cilvēks ir uzskatījis sevi par svarīgāko, galveno. Viņam nav bijis līdzvērtīgā "šajā svara kategorijā", pēkšņi izrādās, ka ir viens, kas sāk apdraudēt cilvēka pirmtiesības. Un tad sākās lielās diskusijas," papildina Māris Lielkalns. "Lācim ir ļoti laba imidža veidošanas kompānija - "mīļais pūkainais", no bērnu dienām katram mājās esošais spēļu lācītis. Klāt vēl nāk šī šķautne, ka tas tas mīļais lācis pēkšņi izrādās briesmīgais lācis un tad redzam visādus kuriozus."

Latvijas sabiedrībai turbulents posms - gaidāmās vēlēšanas, regulārie dronu apdraudējumi, nu tam visam pievienojusies pamatīgi sakulta diskusija par lāču patvaļībām. Šo dzīvnieku skaita pieaugums Latvijā rada bažas par to, cik miermīlīgi varēsim sadzīvot ar lāčiem nākotnē. Vai brūnais lācis ir apdraudējums cilvēkam? Ko vispār zinām par šiem dzīvniekiem un to uzvedības paradumiem? Kāda ir brūnā lāča dzīve Latvijā šodien un vēsturē un vai konflikti ar lāčiem cilvēkiem ir bijuši arī agrāk? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, LatvInta Langeijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.

Ar smaidu var teikt, ka lācis ir kļuvis par teju izšķirošo elementu politiskā kapitāla vākšanā. Tomēr līdz šim nav bijis precedents, ka kāda dzīvnieka uzvedība būtu tā satraukusi sabiedrību. Kāpēc ir tik lielas bailes, bažas un gan sarunas par visu šo? 

"Man liekas, ka viens apstāklis ir tas, ka cilvēki baidās no nezināmā. Ņemot vērā to, ka lāču skaits beidzamajos gados ir palielinājies jūtami, līdz ar to lācis ir arī pamanāmāks, visi uztraucas, ko darīs un kā dzīvos tālāk. Ja iepriekš tie bija vilki un lūši, tad šobrīd tie ir lāči," vērtē Inta Langa.

"Man bažas un satraukums, arī politika jau ir blakus no šī gadsimta sākuma, kopš mēs sākām ar ikoniskajiem plēsējiem padziļinātāk nodarboties pētniecībā un aizsardzības stratēģijas izstrādē. Pēdējā laikā lāči ņem virsroku, bet politiskā ietekmē lielajiem dzīvniekiem ir bijusi arī pirms tam un daudz plašāk nekā tikai Latvijā. Tās pašas sarunas notiek arī Briseles gaiteņos un varbūt pat vēl globālākā līmenī," norāda Jānis Ozoliņš.

"Viena lieta ir bailes, kas ir tīri personisks jautājums un personiska pieredze. Katrs mēs baidāmies no kaut kā cita, bet, kad daudzi savienojas sociālos tīklos, viņi sameklē sev baiļu partnerus, un tā veidojas varbūt "baiļu burbulis". Bailes ir kaut kas personībai raksturīgs, ko ļoti grūti ietekmēt, regulēt un vadīt," turpina Jānis Ozoliņš. "Otra lieta ir drošība un apdraudējums. Daudzos gadījumos un arī lāča gadījumā ir tā, ka reālais apdraudējums un drošība ir tādas šķēres ar bailēm, jo bailes, pieaugot dzīvnieku skaitam un satikšanās gadījumiem ar dzīvnieku, aug diezgan strauji, savukārt drošība ir diezgan stabila un nemainīga, un faktiski bailēm, ja iet paralēli drošībai, nevajadzētu būt pamata. Bet diemžēl ir. Tā problēma, ar ko spēlējas politiķi un populisti."

"Pēdējos gadus cilvēks ir uzskatījis sevi par svarīgāko, galveno. Viņam nav bijis līdzvērtīgā "šajā svara kategorijā", pēkšņi izrādās, ka ir viens, kas sāk apdraudēt cilvēka pirmtiesības. Un tad sākās lielās diskusijas," papildina Māris Lielkalns. "Lācim ir ļoti laba imidža veidošanas kompānija - "mīļais pūkainais", no bērnu dienām katram mājās esošais spēļu lācītis. Klāt vēl nāk šī šķautne, ka tas tas mīļais lācis pēkšņi izrādās briesmīgais lācis un tad redzam visādus kuriozus."

Iespēja satikt lāci ir diezgan jauns risks, kas parādījies Latvijā, dodoties mežā. Arvien vairāk cilvēku doties dabā attur arī ērces. Bet dabas tūrisms visos laikos ir bijis saistīts ar lielākiem riskiem, jo daba mēdz būt neparedzama, arī ar laikastākļiem jārēķinās, īpaši, ja dodas garākos pārgājienos vai nakšņo teltīs.

Tāpēc šoreiz saruna ar cilvēku, kurš rīko pārgājienus gan tepat Latvijā, gan vēsākos gadalaikos ved tūristu grupas uz silto Āfriku. Tas ir Dzintris Kolāts.

Sarunas sākumā viņš atminējās tos gadījumus, kad pārgājiena laikā laikapstākļi bijuši ekstrēmi, pat bīstami, bet ekskursantu grupa tomēr nolēmusi doties pārgājienā gar jūras krastu, lai izbaudītu stihiju.

Kopumā Dzintris Kolāts nav pārāk pesimistisks attiecībā uz klimata pārmaiņām Latvijā.

Tas lielā mērā sasaucas arī ar vienu no Eiropas Komisijas pirms dažiem gadiem publicēto pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz tūrisma nozari Eiropā. Baltijā un Skandināvijā klimats kļūs piemērotāks tūrismam. Lielākoties tas saistāms ar siltākām un garākām vasarām, kamēr Eiropas dienvidos, Vidusjūras reģionā, kur pagājušajā gadsimtā klimats vērtēts kā ļoti labs vai izcils tūrismam, tuvākajās desmitgadēs arvien biežāk vasaras būs tik karstas, ka, piemēram, Itālijā un Grieķijā klimata piemērotība tūrismam ir samazināta par vairākām pakāpēm. To mēs pēdējos gados jau ne reizi vien esam redzējuši, kad tur sākas plaši meža ugunsgrēki un tūristi burtiski pūļiem pamet Grieķijas salas. Tāpat arvien biežāk cilvēki nolemj nedoties vasarā uz dienvidiem, jo tur sanāk tāpat kā pie mums ziemeļos ziemā – atvaļinājums ir jāpavada telpās, jo uzturēties ārā nav patīkami vai kā Grieķijā, Itālijā un Spānijā, kad tas var būt pat bīstami, jo temperatūra dienām ilgi pārsniedz 40 grādus.