Zināmais nezināmajā

"Dadzītis, kuru mēdz dēvēt arī par cigli, ir putniņš, kurš dzīvo vairāk laukos, bet sastopams arī pilsētas parkos. Jūsu dzīve noteikti kļūs krāsaināka un priecīgāka, ja to pazīsiet, jo putns tiešām ir ļoti košs. Savukārt, ja iemācās dziesmu, tad var arī pamanīt un nojaust, cik daudz šo putniņu patiesībā ir," iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Dadzītis ir caurceļotājs un arī ziemotājs. Ceļošanas laikā un ziemas periodā dadzīši veido barus, un ziemā tos ir arī vieglāk pamanīt. Bars kopīgi barojas un nakšņo parasti kādā augstā kokā, un barā varbūt pat 40 līdz simts dadzīšu. Cilvēki parasti ir ļoti pārsteigti, ieraugot tik košu putniņu Latvijā. 

"Abi dzimumi izskatās gandrīz vienādi, bet ir tiešām nesajaucami. Tiem ir sarkans sejas apspalvojums, balta galva ar melnu pakausi, smilšbrūna mugura un krūtis, gaiša, gandrīz balta pavēdere, bet spārni – melni ar koši dzeltenu joslu. Izskatās pēc maza, krāsaina papagailīša," raksturo Zane Dāvidsone.

Mode savulaik bija ciešissavijusies ar sociālekonomisko dzīvi. Sieviešu rokassomas vēsture nebūt nav stāsts tikai par modes aksesuāru vai pratisko nepieciešamu pārnēsāt priekšmetus – tā sevi ietver lielākas sabiedrības izmaiņas – sieviešu finansu neatkarību. Kabatas, kas savulaik bija tik ierastas vīriešu un tā sieviešu apģērbā, 19. un 20. gadsimtā sieviešu garderobē nomainīja somas, kļūstot par simbolu sieviešu dalībai kopējā darba tirgū un finanšu neatkarībai. Kopš tā laika tieši rokassomiņa ir kļuvusi par luksusa simbolu modes pasaulē un viesienesīgāko modes namu preci.  Kāpēc sieviešu apģērbā pazuda kabatas un kā to vietā ienāca somiņas un ko viena rokassoma var pastāstīt par gadsimtu ilgu sabiedrības vēsturi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tekstīliju krājuma glabātāja Agnija Cigelniece.

Rīgas lombarda vēsture

Naudas aizdevumi pret ķīlu ir sens finansiāls darījums. Šis termins sākotnēji cēlies no lombardiem – tautas, kas 6. gadsimtā iekaroja Itāliju un apmetās tās ziemeļu reģionā, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Lombardija. Šī reģiona bagātās pilsētas bija modernās banku sistēmas šūpulis, un daudzi lombardu baņķieri viduslaikos kļuva ievērojami visā Rietumeiropā kā finansisti, naudas aizdevēji un ķīlas ņēmēji.

Latvijā pirmo lombardu vēsture ir datējama ar 19. gadsimta sākumu, bet oficiāli šī finanšu iestāde Rīgā sāk darbu 1895. gadā. Vairāk par lombardiem to darbiniekiem un klientiem Latvijā 20. gs. 20. – 30. gados stāsta vēsturniece un "Latvijas Avīzes" Kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane, kura par šo laika posmu un minēto tematu ir arī sarakstījusi grāmatas „Skaists bij’ tas laiks" un "Kā var aizmirst".

--

"Dadzītis, kuru mēdz dēvēt arī par cigli, ir putniņš, kurš dzīvo vairāk laukos, bet sastopams arī pilsētas parkos. Jūsu dzīve noteikti kļūs krāsaināka un priecīgāka, ja to pazīsiet, jo putns tiešām ir ļoti košs. Savukārt, ja iemācās dziesmu, tad var arī pamanīt un nojaust, cik daudz šo putniņu patiesībā ir," iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Prasmes dzīvē jāapgūst ne tikai cilvēkbērniem, arī dzīvnieku mazuļiem. Jauns mācību gada sākums ir cilvēkbērniem, bet dzīvnieku pasaulē vasaras brīvlaika nav – jau no dzimšanas dažādu dzīvnieku mazuļi ātri vien nonāk pasaulē, kur prasmēm ir izšķiroša loma izdzīvošanā un skola ir katru dienu. Kā putnu, zīdītāju un citu dzīvnieku vecāki māca savus bērnus – cik daudz mantojumā atstāj vecāku ģenētika un cik ir pašu vecāku ieguldītais darbs savu mazuļu izaudzināšanā par patstāvīgiem zvēriem?

Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, zoologs Vilnis Skuja un ornitoloģe un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

Vasara noslēgusies, sākas jaunais mācību gads. Tāpēc 1. septembrī saruna ar dabaszinātņu skolotāju. Iepriekšējā raidījumā jau minējām, ka ir sajūta, ka skolēniem zināšanas par dabas procesiem un vides problēmām vai vienkārši ģeogrāfiju ir kļuvušas sliktākas. Var jau būt, ka tās ir tikai mūsu sajūtas, bieži vecākas paaudzes jaunajām pārmet, ka tie kaut ko lāga nezina vai dara ne tā. Tāpēc saruna ar Jūrmalas Pumpuru vidusskolas bioloģijas skolotāju Vēsmu Vijupi, kura pērn ieguva titulu „Latvijas gada skolotājs dabaszinātnēs”. Viņa uzskata, ka nevar viennozīmīgi apgalvot, ka jauniešu zināšanas vides un dabas jautājumos ir kļuvušas sliktākas.

Bet aizvadītā vasara atkal ir sagādājusi interesantas dabas norises. Par 2025. gada vasaru daudz diskusiju nebija, to visi sauca par slapju un aukstu. Šī vasara ir raisījusi viedokļu atšķirības un tam ir pamats, jo arī pati vasara Latvijā ir bijusi visai atšķirīga valsts austrumos un rietumos. Šogad lielākais nokrišņu daudzums bijis Kurzemē. Līdz ar to valsts austrumos uz pērnās vasaras fona šī daudziem šķitusi pat tīri jauka, bet kurzemnieki pamatoti sūdzas, ka bijusi daudz par slapju.

Ja nevaram Visuma dzīlēs ielūkoties paši, esam radījuši vairākus pārus acu, kas spēj ieraudzīt tāltālas zvaigznes, miglājus un galaktikas un kartēt mūsu debesis tik precīzi, it kā mēs no tūkstoš kilometru attāluma mērītu cilvēka mata biezumu. To visu mums sniedz teleskopi – gan tādi, kas riņķo mūsu orbītā un tālu aiz tās, gan tie, kas atrodas tepat uz Zemes.

Šajās dienās NASA kosmosā laiž jaunu teleskopu – sauktu par godu amerikāņu astronomei Nensijai Greisai Romanai. Tāpat nesen darbu sākusi arī Veras Rubīnas observatorija Čīlē, kas dienvidu debesis kartēs ar 3,2 gigapikseļu izšķirtspēju.

Kas jauns teleskopu pasaulē, un ko esam uzzinājuši, pateicoties šiem tehnoloģiju brīnumiem? Par to saruna ar IT speciālistiem un astronomijas entuziastiem Intu Ķešānu un Raiti Misu un sazināmies Suntažu observatorijas saimnieci Annu Ginteri.