Zināmais nezināmajā

Vairākus gadsimtus seni cilvēka pīšļi diezin vai būs pirmais, kas nāk prātā, kad iedomājamies, kā pēta cilvēku slimības, uzturu, dzīvesveidu senatnē, taču tieši aizgājēju mirstīgās atliekas ir vesela zināšanu bagāža. Latvijā nevaram lepoties ar mūmijām kapenēs, taču arī pie mums dievnamos un kapenēs apglabāti cilvēki, kuru mumificēto  mirstīgo atlieku pētīšana sniedz unikālu informāciju par attiecīgā laika slimībām, dzīvesveidu, dzīves apstākļiem un daudz ko citu. Jaunie medicīnas studenti apņēmušies apzināt mumificētās atliekas Latvijā un pētīt tās ar mūsdienīgām metodēm. Par ieceri Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas studenti Aleksis Ķeviņš un Madara Uzula.

"Purva līķis" - dabiskā veidā mimificējies cilvēka ķermenis kūdras purvā

Purva klimatiskie apstākļi ļauj vēstures liecībām saglabāties gadsimtiem ilgi; tostarp arī senajiem cilvēkiem. Kas purva vidē ir tik īpašs un neparasts, kas ļauj arheologiem palūkoties pat tūkstošiem gadu senā pagātnē? Kas īsti ir "purva līķi" un ko par tiem var atklāt vēl neizstrādos vērtīgos Latvijas purvos?

Pavisam drīz, 22. oktobrī, kinoteātrī "Splendid Palace" pirmizrādi piedzīvos režisora Reiņa Kalviņa filma "Klajumā aiz meža". Darbs pieteikts kā psiholoģisks detektīvs par atradumu purvā, kas sašūpo mazpilsētas iedzīvotāju attiecības. Režisors teicis, ka ideja radusies, kad viņš uzzinājis par purva līķu fenomenu. Proti, laiku pa laikam Eiropā purvos tiek uzietas senas cilvēku mirstīgās atliekas, kas purva apstākļos ir iebalzamētas. Tāpēc šajā stāstā palūkosim no bioloģiska skatu punkta šo tematu, kā šādā vidē var saglabāties dažādi organismi, kuras ir senākas atradnes un kādu informāciju biologam sniedz "purva līķis"? Stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ģeogrāfijas nodaļas vadošā pētniece Laimdota Kalniņa.

Astronoms Karls Seigans reiz teicis, ka "mēs visi esam radušies no zvaigžņu putekļiem". Tas nav pārspīlēts, jo dzīvības pamatā patiesi ir elementi, kuri radušies un "izsējušies" mežonīgajā zvaigžņu dzimšanas un bojāejas rezultātā. Kas tie ir? Kā šie elementi veidojušies sarežģītākās kombinācijās, lai radītu dzīvību uz planētas Zeme? Un kas bija pirmie elementi Visuma būvniecības pašā sākumā? Par Zināmais nezināmajā sarunājas ķīmiķis, astronomijas entuziasts Jānis Jaunbergs un astronoms, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš.

Zinātnes ziņās stāsts par šķīdinātājiem, ko pētnieki nereti izmanto savās laboratorijās.

Ķīmijas nozare jau ilgāku laiku cenšas pāriet zaļā, videi draudzīgākā virzienā, taču aizvien izmanto šķīdinātājus, bez kuriem daudzi laboratorijas darbi nebūtu iespējami, bet kas nav nedz cilvēkam, nedz dabai draudzīgi.

Analīze, kurā aplūkoti 1,3 miljoni ķīmisko reakciju, kas 40 gadu laikā minētas patentos, liecina, ka ķīmiķi joprojām savā darbā izvēlas bīstamus šķīdinātājus. Runa ir par šķīdinātājiem, ko izmanto, piemēram, ķīmisko vielu šķīdināšanai reakciju laikā, reakcijas produktu ekstrakcijai un attīrīšanai. Šī izvēle par labu bīstamiem šķīdinātājiem, no kuriem vairums tiek iegūti no naftas vai dabasgāzes, vērojama, neskatoties uz to, ka gandrīz 30 gadus notiek centieni ķīmiju padarīt “zaļāku” ar drošākām un videi draudzīgākām alternatīvām. Starptautiskas pētnieku grupas veiktā patentu izpēte ir visapjomīgākā un visaptverošākā šajā jomā. Pārskats publicēts žurnālā “Angewandte Chemie”, un pētnieku vidū ir ne tik daudz pārsteigums par rezultātiem, bet drīzāk vilšanās, un tiek pausts arī viedoklis, ka tas mazina entuziasmu, jo gribētos redzēt progresu “zaļajā” ķīmijā. Viedokli par šo patentu analīzi izsaka Rīgas Tehniskās universitātes vadošā pētniece, docente Inese Mieriņa.

Ķīvīte - mazs putniņš, kas ar lielu neatlaidību sargā savu ligzdiņu. 

"Ķīvītes pavasaros atgriežas ļoti agri, vidēji februāra beigās, kad lauki vēl ir pelēki. Un tad arī sākas izrāde. Tēviņš zemu virs lauka kūleņo, metas uz sāniem, paceļas un krīt lejā, tādējādi izrādoties," stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis Agnis Bušs. "Bet ķīvīte nav tikai akrobāte, tā ir arī drosmīgi sargātāja. Ja pie lauka, kur ligzdo vairāki pāri, pielido vārna, gaisā saceļas visas ķīvītes un kopīgi dzen projām. Un viņu spalgais sauciens nozīmē: "Tu esi par tuvu mūsu ligzdām!""

Ķīvītes ligzda ir vienkārša bedrīte zemē ar četrām olīvu zaļām, raibām olām. Un tāpēc ķīvītes drosme beidzas tur, kur sākas traktors.

"Kopš Latvijā sarūk pļavas un ganības, ķīvītes arvien biežāk ligzdo aramzemē. Tur pavasara lauku darbos ligzdas diemžēl iet bojā, un, kā Latvijā pētītas jau deviņdesmitajos gados, aramzemē ķīvītes izaudzē mazāk mazuļu nekā zālājos," turpina Agnis Bušs.

Lai gan ķīvīte joprojām ir viens no parastākajiem lauku putniem, kas ir Latvijā, tomēr jaunajā "Sarkanajā grāmatā" tā ir atzīta par jutīgu sugu. Tas tāpēc, ka trīs paaudžu laikā viņu skaits ir palicis par trešdaļu mazāks. 

Ķīvītes atlido vienas no pirmajām, bet aizlido vienas no pēdējām.

Ķīvīte - mazs putniņš, kas ar lielu neatlaidību sargā savu ligzdiņu. 

"Ķīvītes pavasaros atgriežas ļoti agri, vidēji februāra beigās, kad lauki vēl ir pelēki. Un tad arī sākas izrāde. Tēviņš zemu virs lauka kūleņo, metas uz sāniem, paceļas un krīt lejā, tādējādi izrādoties," stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis Agnis Bušs. "Bet ķīvīte nav tikai akrobāte, tā ir arī drosmīgi sargātāja. Ja pie lauka, kur ligzdo vairāki pāri, pielido vārna, gaisā saceļas visas ķīvītes un kopīgi dzen projām. Un viņu spalgais sauciens nozīmē: "Tu esi par tuvu mūsu ligzdām!""

Ķīvītes ligzda ir vienkārša bedrīte zemē ar četrām olīvu zaļām, raibām olām. Un tāpēc ķīvītes drosme beidzas tur, kur sākas traktors.

"Kopš Latvijā sarūk pļavas un ganības, ķīvītes arvien biežāk ligzdo aramzemē. Tur pavasara lauku darbos ligzdas diemžēl iet bojā, un, kā Latvijā pētītas jau deviņdesmitajos gados, aramzemē ķīvītes izaudzē mazāk mazuļu nekā zālājos," turpina Agnis Bušs.

Lai gan ķīvīte joprojām ir viens no parastākajiem lauku putniem, kas ir Latvijā, tomēr jaunajā "Sarkanajā grāmatā" tā ir atzīta par jutīgu sugu. Tas tāpēc, ka trīs paaudžu laikā viņu skaits ir palicis par trešdaļu mazāks. 

Ķīvītes atlido vienas no pirmajām, bet aizlido vienas no pēdējām.

Kas īsti notiek ar cilvēka balsi, kad dziedam profesionālā līmenī – un vai profesionāla dziedāšana balsij ir kaut kas līdzīgs profesionālam sportam?  Kāpēc vienam balss ir augsta, citam – zema? Kāds vienmēr čerkst, bet cits ir ļoti spalgs? Balss atšķirības novērojamas gan tiem, kas runā maz, gan tiem, kuru balss ir darba instruments. Otolaringologs Dins Sumerags aizstāvējis disertāciju par balss tipiem un bieži sastopamu veselības problēmu – balss saišu mezgliņiem.

Arī latviešu tautasdziesmu pierakstos var atrast ziņas par rīkles dziedājumiem

Rīkles dziedājumi raksturīgi daudzām pasaules tautām. Rīkles dziedāšanu bieži apraksta kā tādu, kas rada sajūtu par vairākām skaņām vienlaikus, ko uztver klausītāja auss – zems, dūcošs pamata tonis, virs kura skaidri dzirdama otra – augstāka, svilpjoša vai stabulei līdzīga melodija. Tradicionāli  šo vokālo mākslu asociējam ar tjurku tautām, bet kā sarunā atklāj etnomuzikologs, mūziķis, mākslas zinātņu doktors un  Latvijas Universitātes profesors Valdis Muktupāvels, tad arī mūsu tautasdziesmās var atrast pierakstus par šāda veida dziedāšanu. Ierakstā  arī skan dziedājumu fragmenti no Valda Muktupāvēla kolekcijas. Sākumā etnomūzikas speciālists skaidro, kā šīs skaņas spēj izdot cilvēka balss aparāts un ko sadzird mūsu auss.