Zināmais nezināmajā

Pievēršamies Latvijā veiktam pētījumam par vardarbību, tiesībām un sabiedrības atbildību pret bērniem 20. gadsimta sākumā. Citi laiki, citi tikumi - mūsdienās teju neaptverami. Tā varētu dēvēt Rīgas apgabltiesas vēsturiskās krimināllietas par personu apsūdzībām bērnu spīdzināšanā. Bieža un cietsirdīga pēršana un sišana no vecāku vai aizbildņu puses bija plaši izplatīta parādība 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā Vidzemē. Kā uz to reaģēja sabiedrība un tiesībsargājošās iestādes? Plašāk skaidro pētījuma autore - vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece Ineta Lipša.

Brīdinām, ka sarunas gaitā ir pieminēta fiziska vardarbība un dzirdētais var būt nepatīkams!

Vēsturniece Ineta Lipša analizējusi Rīgas apgabltiesas krimināllietas par personu apsūdzībām bērnu spīdzināšanā ar mērķi detalizēt no literatūras zināmo apgalvojumu par to, ka fiziska vardarbība pret bērniem, piemēram, bieža un cietsirdīga pēršana un sišana no vecāku vai aizbildņu puses bija plaši izplatīta parādība 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā Vidzemē. 

Šajā laikā spēkā esošā likumdošana vardarbību ģimenē definēja par patriarhālās ģimenes iekšējo lietu, tāpēc pie kriminālatbildības par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem, vecāki un aizbildņi tika saukti tikai ārkārtīgas nežēlības gadījumos. Noskaidrojot, kā apsūdzēto un liecinieku liecībās atspoguļojas viņu priekšstati par to, cik lielā mērā fiziskā vardarbība pret bērniem uzskatāma par, viņuprāt, nepieciešamu, pētniece secināja, ka bērnu biežu pēršanu laikabiedri uztvēra kā audzināšanas instrumentu. Par to, ko tolaik uzskatīja par biežu, liecina viens no laikabiedru  konstatējumiem, ka bērna nopēršana 2-3 reizes nedēļā netika uzskatīta par biežu pēršanu.

--

Zinātnes ziņās stāsts par nešpetno dzīvnieku jenotu.

Visai nešpetnais dzīvnieks jenots, kurš kaut ko izvanda cilvēku mājokļus vai to tuvumā, savā ziņā jau kļuvis par folklorizētu tēlu un izmantots arī kino.

Jenots ir visēdājs, tas apdzīvo Ziemeļamerikas kontinentu, arī Panamas areālu, savukārt Eiropā un Japānā tā ir ievazāta suga. Tādējādi nav pārsteigums, ka jenota uzvedība jau gana ilgu laiku ir pētnieku uzmanības centrā, un tam pavisam nesen pievērsušies arī pētnieki no Britu Kolumbijas Universitātes Vankūverā, Kanādā, aprakstot savus secinājumus žurnālā “Dzīvnieku uzvedība”.

Saskaņā ar pētnieku apgalvojumu jenoti nav tikai labuma meklētāji, dzīvnieki ir patiesi zinātkāri, un tāpēc ir gatavi risināt sarežģītus uzdevumus. Kas par to sakāms pašmāju pētniekiem? Uzklausām Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģi Intu Langi. Viņas vērtējums par publikācijas atziņām.

Ja ir kāda profesija, kuru mākslīgais intelekts nudien nevar aizstāt, tad tas ir sociālais darbinieks. Pētnieki apgalvo, ka nākotnē sociālā darba nozīme tikai pieaugs un būs akūti nepieciešama nākotnē gan sabiedrībai novecojot, gan dažādu ģeopolitisku un ekonomisku izaicinājumu dēļ. Par sociālā darba attīstību Latvijā tapis arī pētījums. Ar to iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāte Sociālo zinātņu nodaļas docente Liesma Ose.

Pensiju sistēmas izveide Latvijā

Ja runājam par pensiju sistēmas vēsturi Latvijā, tad to jāsāk skatīt no  pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad beidzies Pirmais pasaules karš, Brīvības cīņas un jaundibinātā Latvijas valsts var netraucēti likt pamatus šai sociālajai jomai. Pirms skatām, kā tolaik tika veidotas pensijas, Latvijas Universitātes Ekonomika un sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece un profesore Baiba Šavriņa sniedz  ieskatu senākā pagātnē, kur un kā dažādos laikos sabiedrība rūpējās par vecuma slieksni sasniegušiem cilvēkiem.

Kaut kas līdzīgs vienotai pensiju sistēmai sāk veidoties 19. gadsimta otrajā pusē, sākotnēji vecuma pabalstus piešķirot tikai valsts ierēdņiem, kā tas notika Francijā, Anglijā un Prūsijā. Līdz pakāpeniski radās ideja, ka aizsardzība nepieciešama arī strādniekiem, tādēļ progresīvi uzņēmēji sāka veidot privātos fondus un kases iemaksām slimību vai vecuma gadījumos. Latvijas teritorijā šādu praksi ieviesa tādi uzņēmumi kā Kuzņecova fabrika, Līgatnes papīrfabrika un Strazdumuižas manufaktūra, stāsta profesore Šavriņa. Bet Pirmais pasaules karš pamatīgi pārraksta Eiropas vēsturi, un nu nonākam pie jaundibinātās Latvijas valsts un jaunās pensiju sistēmas.

--

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs iepazīstina ar mājas strazdu.

"Mājas strazds ir viens no mūsu pirmajiem pavasara vēstnešiem. Tā kā tas dzīvo cilvēku māju tuvumā, to var ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt," iepazīstina Latvijas. Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs.

"Ja runājam par mājas strazda balsi, tad mājas strazds, es gribētu teikt, ir kārtīgs cilvēks, jo viņš zina daudzas "valodas". Respektīvi, viņš prot atdarināt citu putnu balsis - gan mūsu pašu sugas, gan dienvidu sugas - un arī mehāniskus trokšņus, kā, piemēram, zāģi, automobiļa signalizāciju. Un ir strazdi, kas ir iemācīti atdarināt arī cilvēka balsi, gluži kā papagaiļi," atklāj Oskars Keišs.

"Mājas strazdu dažkārt var sajaukt ar melno meža strazdu. Taču ir būtiskas atšķirības. Viena no tām - ja strazds dzied tieši uz būrīša, tad tas noteikti nav melnais meža strazds, jo viņu ligzdošanas paradumi ir atšķirīgi. Melnais meža strazds nekad neligzdo būrīšos," norāda Oskars Keišs.

Viņš arī atklāj, ka mājas strazdam ir spīdīgas, melnas krūtis, metāliski spīdīgas. Pārējā apspalvojumā ir redzami raibumiņi, kas pēc ligzdošanas perioda kļūst pavisam izteikti. Viņš ir melns ar baltiem raibumiem. Mātītes ir ļoti līdzīgs tēviņiem.

Klāt pavasaris, un dabā redzam ne tikai pirmos ziemas odus, bet pamodusies arī pa kādai mušai un bitei. Latviešu ticējumi vēstī, ka Ģertrūdes dienā, 17. martā no miega mostas bites, skudras, čūskas un citas dzīvās radības. Kā kukaiņi uztver pasauli sev apkārt un kas "ieslēdz" pavasari šiem dzīvniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.

Latvijā par aptuveni mēnesi agrāk nekā parasti sācies veģetācijas periods dabā, kas nozīmē, ka savvaļas augi mostas. Arī gana daudz dārzaugiem jābūt jau iesētiem vai jāgatavojas to sējai. Tāpēc arī šoreiz saruna ar Latvijas dārzkopības institūta vadošo pētnieci, doktori Līgu Lepsi par dārzaugu selekciju.

Latvijā nupat, nupat būs oficiāli apstiprināta pirmā Latvijā selekcionētā meloņu šķirne – „Solo”. Tās pirmsākumi, izrādās, meklējami jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē Latgalē.

Protams, runājām arī par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē, kādas šķirnes pie mums labāk aug, kādas ne.

Līga Lepse sarunā arī min, ka kaitēkļi un slimības, kas Latvijā ienāk no dienvidu zemēm, te mēdz apsēst augus, kuriem šīs kaites iepriekš nav bijušas, jo dienvidos šie augi netiek audzēti.

Šobrīd tiek pētīti gadījumi, kad kādam ziemeļiem raksturīgam kultūraugam ir konstatēta slimība, kas ienākusi no dienvidiem un nekad iepriekš šiem augiem nav fiksēta. Tā kā vēl notiek pētniecība un gadījumu aprakstīšana, pētnieki vēlējās, lai dodam vēl laiku pirms nākt klajā ar ziņojumu, bet šis aspekts tiešām ir nepatīkams.

Ir daudz vieglāk, ja ienāk pie mums kādas slimības vai kaitēkļi, piemēram, zemenēm, kāpostiem, kartupeļiem, kas ir bijušas šiem augiem slimības izcelsmes reģionā, kur noteikti jau ir izstrādātas metodes, kā cīnīties ar to.

Protams, var būt arī tādi gadījumi, kā ar tā sauktajiem „ģimenes sīpoliem”, ko agrāk Latvijā plaši audzēja. Tie ir sīpoli, ko iestāda vienu, bet vasaras beigās no katra vecā sīpola izaug vairāki jauni, nevis viens liels, kā tagad iecienītākajām šķirnēm. Latvijas ģimenes sīpolu populācija esot slima, vīrusaina, tāpēc reti kurš vairs to audzē. Latvijas dārzkopības institūta speciālisti cer atveseļot šo šķirni, uzlabot tās īpašības un tā varētu atgriezties daudzos dārzos.