Zināmais nezināmajā

Sprādzēties ir pašsaprotami lielākajai daļai auto braucēju, taču aizvien notiek negadījumi, kuros pasažieri un šoferi nav piesprādzēti un tādejādi gūst papildu traumas. Kā drošības josta var pasargāt sadursmes gadījumā un  kāpēc mēs bieži atturāmies no piesprādzēšanās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru Fizikas un materiālzinātnes institūta direktors un vadošais pētnieks Juris Blūms un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes vadošais pētnieks, profesors Ivars Austers.

"Sliktāk kā trieciens pret priekšējo paneli, nevar būt nekas," atzīst Juris Blūms, skaidrojot nepieciešamību piesprādzēties brauciena laikā.

Klāt oktobris un rudens ieradies ne tikai ar krāsainām lapām, bet drīz nāks arī ar pirmo sniegu un salu. Tāpēc arī sarunā vairāk pievēršamies tehniskākām lietām – laikapstākļu ietekmei uz automašīnām.

Lai arī šķiet, ka rudens tikai nupat sāk ieskrieties, jo lielākajā Latvijas daļā vēl kārtīgas salnas nav bijis, arvien šajā laikā aktuāls ir jautājums, kad ir labākais brīdis, lai mainītu ziemas riepas? Visiem apstākļiem, kas varētu noteikt to brīdi, kad vislabāk mainīt auto riepas, pāri stāv drošība.

Pieredzējušais autoservisa speciālists, kurš savā darba mūžā strādājis vairākās servisa pozīcijās un tagad ir vairāku autoservisa centru vadītājs Raivis Liniņš uzskata, ka ziemas riepu it kā lieka deldēšana, sākot lietot tās agrāk rudenī, ir drīzāk vērtējama kā mīts.

Auto nozarē uzskata, ka slieksnis, pie kura ziemas riepas jau ir veikspējīgākas par vasaras riepām ir tad, kad gaisa temperatūra noslīd līdz +7 grādiem un zemāk.

Bet, kad ziema ir klāt un riepas ir nomainītas, sākas nākamā laikapstākļu radītā problēma – ceļu kaisīšana. Kā arī elektroauto īpašniekiem jārēķinās, ka ziemā šis transportlīdzeklis ir mazāk efektīvs.

Vides vēsturi neapšaubāmi ietekmējuši 20. gadsimta konflikti. Arī Latvijas ainavā to redzam uzkrītoši, sākot ar lauksaimniecības zemju kolektivizāciju un mitrāju nosusināšanu, līdz ceļu sistēmu modernizācijai un augstceltņu būvniecībai pilsētu dzīvojamos rajonos. To sīkāk pēta starpdisciplināra komanda, kurā apvienojušies vēsturnieki un folkloristi.

Otrais pasaules karš un okupācija atstājusi dziļas rētas ne vien Latvijas sabiedrībā un dažādās valstiskās jomās, bet arī vidē. Tiesa gan, ikdienā jau esam tā pieraduši redzēt padomju perioda būvētos daudzīvokļu māju rajonus, rūpnīcas vai izveidotās lauksaimniecības zemes, ka var piemirsties - arī šīs ir Otrā pasaules kara sekas. 

Ar pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, folkloriste Ieva Garda-Rozenberga, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, vēsturniece Ilze Boldāne-Zeļenka un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, militārais vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcija "Straumējot laiku": sadaļa, kas stāsta par Latvijas valsts dibināšanas laiku

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” 7. tēma “Pilsoņa tapšana” vēsta par Latvijas valsts ideju un tās pilsoņu kopuma veidošanu kā jaunu vēsturisku fenomenu 20. gadsimtā, kas soli pa solim ļāva nostiprināt Latvijas valsti un piederības sajūtu tai. Šajā tēmā uzkavēsimies kopā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru un ekspozīcijas vienu no veidotājiem Tomu Ķikutu.

No pirmajām koncepcijām par Latvijas valstiskumu līdz “latviskuma” ienākšanai visās dzīves jomās - šādi veidojās valstiskuma un pilsoniskā identitāte, un to ekspozīcijā ataino strēlnieki, Latvijas valsts dibināšana, Neatkarības karš, jaunsaimniecības, izglītības sistēma un valoda, Latvijas reprezentēšana ārzemēs, latviskums, tā teikt, “no augšas” autoritārisma laikā, kā arī Kaucmindes seminārs ar latviskumu virtuvē. Pārskatot ekspozīciju, šķiet, ka dažādu faktoru, piemēram, Ulmaņa režīma vai Neatkarības kara, ietekmē ideja par to, kas ir pilsonis, veidojās katrā gadījumā cita. Vai tā bija, to skaidro Toms Ķikuts.

Vēlēšanu emocijās, politisko strīdu un apvainojumu karstumā var apjukt jebkurš vēlētājs. Lai pieņemtu prātīgu lēmumu balsojot, spriežam, kā var palīdzēt zinātniski "atvēsināts" prāts. Vai šādas diskusijas bija arī Latvijas brīvvalsts gados 20. gs sākumā? Kā analītiski lasīt partiju programmas, izpētīt deputātu veikumu un reputācijas? Un vai mākslīgais intelekts tajā ir labs sabiedrotais?

Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē fiziķis, Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš un Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks Normunds Grūzītis.

Zinātnes ziņās par kādu veiksmes stāstu: kāda retas neironu slimības pacienta stāvoklis krietni uzlabojies pēc ģenētiskās RNS terapijas.

Kā septembrī vēstījis medicīnas žurnāls “Med”, iepriecinošus rezultātus uzrādījusi kāda pacienta ārstēšana ar ribonukleīnskābes jeb RNS terapiju. Pacientam ir reta motoro neironu slimība, saukta kā amiotrofā laterālā skleroze jeb ALS, un šobrīd nav medikamenta, lai slimību izārstētu. Taču konkrētais pacients kļuvis par pirmo cilvēku, kurš saņēmis medikamentu, kas mērķtiecīgi ietekmē slimības cēloni - ģenētisko mutāciju. Pēc terapijas šim vīrietim novēroti slimības simptomu uzlabojumi, un pētnieku komanda no ASV norāda, ka šis ir pavērsiens ALS pacientiem. Tiesa, vēl ir pāragri spriest, vai šī terapija spēs apturēt slimības progresēšanu vai pat to pilnībā izārstēt. Fiziķis Stīvens Hokings ir zināms kā cilvēks, kurš ar motoro neironu slimību nodzīvojis ilgāk nekā jebkurš cits, un acīmredzot viņa gadījumā saslēgušies kādi veiksmes faktori, jo viņš savā dzīvē nav saņēmis RNS terapiju. Kas tad īsti ir šī slimība un ko dara RNS terapija, to skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste-ģenētiķe Ieva Mičule.

"Čunčiņš ir dziedātājputns, kura dziesmu var iemācīties ikviens cilvēks. Jo tā ir ļoti vienkārša. Tas rada pašapziņu, ka putnu dziesmas vispār var iemācīties," ar putniņu iepazīstina Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs.

Čuņčiņas dzīvo mežos un krūmājos, un viņa ligzda ir tuvu zemei. Tā ir puslodes formā, tādēļ, pieejot pie čunčiņa ligzdas, vienmēr var redzēt, kas ir iekšā - no olas vai mazuļi.