Zināmais nezināmajā

Raidījumā pievēršamies astronomijai un kādam ļoti interesantam pētniecības tematam - kosmiskiem objektiem, kas šķietami nepieder nedz kādai zvaigžņu sistēmai, nedz citam objektam. Iedomājamies planētu, kurā nav gadalaiku, nekad neuzaust rīts un debesīs ir vien piķa melna tumsa ar maziem attāliem zvaigžņu punktiņiem. Šādas planētas klīst Visuma dzīlēs un tās ir ne tikai planētas, bet arī dažādi citi objekti. Kā var ieraudzīt to, kas nav savas zvaigznes apspīdēts, un ko zinām par šiem objektiem? Par to saruna ar Latvijas universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku un un astronomijas entuziastu Raiti Misu.

 

Kā tapa Strūves ģeodēziskais loks?

Vispirms stāsts par neparasto un visai ambiciozo zinātnieku darbu ar mērķi veikt mērniecības darbus no Norvēģijas līdz pat Melnajai jūrai. Kā tapa Strūves ģeodēziskais loks un kāpēc tolaik tas bija tik sarežģīts uzdevums?

Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Ģeodēzijas departamenta direktora Ivara Liepiņa kabinetā esam pārlīkuši par senu karti, kur atzīmēti Latvijā uzmērītie punkti 19. gs. 20. gados. Runa ir par Strūves ģeodēzisko loku - triangulācijas mērījumu ķēdi, kas stiepjas teju 3000 kilometru garumā no Ziemeļu ledus okeāna līdz Melnajai jūrai, šķērsojot 10 valstu robežas. Tā ir unikāla sava laika precīzākā un garākā ģeodēzisko uzmērījumu sistēma, kura vēl šodien kalpo par pamatu visām globālās pozicionēšanas sistēmām. Bet sākums ir 1816. gads, kad pēc Napoleona kara ir saprotams, ka zemes mērījumi nav pārlieku precīzi un tāpēc neatkarīgi viens no otra divi zinātnieki - Vācijā dzimušais Fridrihs  Georgs Vilhelms Strūve un pie Narvas  dzimušais Karls Frīdrihs Tenners - tajā laikā veic mērījumus Krievijas impērijas rietumu guberņās. Tikai Latvijā abi izcilie ģeodēzisti šos mērījumus veic kopīgi.

Ivars Liepiņš turpina stāstu par Strūves un Tennera darbu pirms aptuveni 200 gadiem.

--

Stāstu par glīto mazputniņu sarkanrīklīti sarūpējis bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

Stāstu par glīto mazputniņu sarkanrīklīti sarūpējis bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

Sarkanrīklīte ir mazs, Latvijā bieži sastopams meža putns. Šo putniņu ir viegli dzirdēt agrā pavasarī dziedam solo, kad citi putni vēl nedzied un ir vieglāk ieklausīties un sadzirdēt, jo sarkanrīklītes dziesma ir diezgan sarežģīta. 

Savukārt sarkanrīklītes sauciens ir tādi tikšķi, kas atgādina zaru laušanu, sīku zariņu laušanu krūmos. Pētnieks atklāj, ka pirmo iemācījies tieši šo saucienu.

"Pati sarkanrīklītes dziesma ir ļoti augstas strofas, kā burbuļojoša svilpšana," bilst Oskars Keišs.

Viņš arī min, ka sarkanrīklītes dziesmu ir ļoti grūti aprakstīt. 

"Pati sarkanrīklīte patiesībā burkānrīklīte, jo tā krāsa, kādā viņai rīkle, nav sarkana, bet oranža. Bet daudzās valodās viņu sauc par sarkanrīklīti," turpina Oskars Keišs. "Sarkanrīklīte dzīvo mežā. Ligzdu taisa tuvu zemei, parasti kādā iedobumā, bet ļoti reti arī īstā dobumā un pat būrītī. Es esmu atradis sarkanrīklītes ligzdas, kas ir būrīšos, kur dzenis ir paplašinājis skreju. Tas nozīmē, ka viņš jau sāk atgādināt nevis dobumu, bet pusdobumu," atkāj Oskars Keišs. "Sarkanrīklītē var būt divi perējumi, katrā apmēram piecas olas. Un tūlīt pēc izvešanas no ligzdas jaunās sarkanrīklītes ir raibas. Viņas nav ne sarkanu, oranžu rīklīti. Tikai rudenī sarkanrīklītes paliek nu tā kā pieaugušie putni ar oranžu rīkli."

Cilvēces vēsturē uguns bija pagrieziena punkts un tās pieradināšana, prasme savaldīt un izmantot savā labā uguni - viens no spēcīgākajiem ieročiem cilvēka izdzīvošanas arsenālā. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam uguns fiziku un ķīmiju, kā uzvedas uguns saskarē ar dažādiem materiāliem. Kas deg, kas gruzd, kas dūmo, kas sprāgst un kas nedeg vispār? Kā to pēta un kā dzēš?  Skaidro Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes Resursu pārvaldīšanās nodaļas vecākais inspektors Andris Molotanovs un Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju universitātes vadošais pētnieks Edgars Bukšāns.

Kādā raidījumā esam runājuši par to, ka Latvijā reti svētki un oficiālās svētku brīvdienas ir siltā laikā. Šogad gan Satversmes sapulces sasaukšanas diena 1. maijā, gan Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā un visās garajās brīvdienās laiks bija vasarīgi silts un dažviet pat bijuši jauni siltuma rekordi. Tie nav bijuši lieli un nozīmīgi, bet kopumā fiksēti 12 vietējas nozīmes rekordi.

Un lai arī brīvdienās dažviet ir lijis, tomēr sausais pavasaris ir jūtams un jau bijuši pirmie lielie mežu ugunsgrēki. Šoreiz arī saruna par mežu ugunsgrēkiem, kūlas ungunsgrēkiem un citām dabas stihijām, kurās glābt un palīdzēt dodas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Saruna ar pieredzējušo dienesta operatīvo dežurantu Agni Pūpolu.

Interesanti stāsti arī par glābšanas darbiem plūdos, novērojumi par negaisu un vētru postījumiem, sadarbību ar meteorologiem un pat satelītdatu izmantošanu. Diemžēl kūlas ugusngrēkos arī šajā sezonā izdegušanas gana plašas platības.

"Pēdējie gadi Latvijā ir pagājuši salīdzinoši mierīgi gan ar ugunsgrēku skaitu, gan ar izdegušajām platībām. Negribētu tā domāt, bet kaut kas tāds nepatīkams laikam briest, jo ik pēc pāris gadiem ir lielie ugunsgrēki. Un jau šajā pavasarī dati av diez ko iepriecinoši," vērtē Agnis Pūpols.

Vai arī cilvēki uzvedas prātīgāk mežā?

Agnis Pūpols: Iespējams, kādā brīdī gribētos paslavēt iedzīvotājus, kas tiešām arī pēc sevis aizvāc atkritumus, tāpat meža ugunsnedrošajā sezonā nekurina ugunskurus neatļautās vietās. Bet vēl joprojām mums ir  kūdras purvu ugunsgrēki, kur pēc tam video novērošanas kamerās var redzēt, ka pirms paša ugunsgrēka ir izbraukusi cauri kolonna ar kvadracikliem vai ar motocikliem. Kūdra uzkrīt uz motocikla, viņš apstājas, uzkarst un viņš sāk braukt, kūdra nokrīt. No vienas puses varētu teikt, ka situācija ir uzlabojusies, bet ir gadījumi, kad tā uzvedība liekas diezgan nesaprotama, dīvaina.

Situācija dabas stihiju jomā Latvijā kopumā kļūs draudīgāka nākotnē, vvai gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, gan iedzīvotāji būs sagatavotāki dažādām stihijām?

Agnis Pūpols: Saistībā ar pašreiz pasaulē notiekošo, arī ar ģeopolitisko situāciju, kas ir Ukrainā, cilvēki un iedzīvotāji ir pievērsuši ļoti lielu uzmanību savai drošībai. Ja prms pieciem gadiem runātu par 72 stundu somu, reti kurš saprata, kas tas ir un kam tur ir jābūt. Ja mēs tagad apskatītos, ļoti daudzās mājsaimniecībās tā ir sagatavota. Iedzīvotāji ir kļuvuši daudz sagatavotāki tikai tāpēc, ka ir daudz piemēru, no kā mācīties. 

Diezgan liela problēma varētu būt meža ugunsgrēki. Ja mēs paskatāmies Portugāli un Spāniju, ar katru gadu viņiem šie ugunsgrēki paliek arvien vairāk. Es pats piedalījos pirms diviem gadiem misijā Portugālē dzēst meža ugunsgrēkus. Viņi saka, ka pirms 20 gadiem nebija tik daudz ugunsgrēku kā tagad mežos. Katru gadu vasara paliek garāka, sausāka.

Mums pēdējos gados ir, varētu teikt, paveicies, ka ir lietus, mitruma daudzums un mežs neizžūst tik sauss. Bet tuvākā vai tālākā nākotnē, kļūstot arvien siltākam, arī mēs saskarsimies, ka visapkārt viss ir daudz sausāks. Ja mēs turpināsim vadīt ikdienu vai atpūsties dabā ar tiem ieradumiem, kādi mums ir pašlaik, tad tas var novest pie diezgan lieliem ugunsgrēkiem.

Latvietis un lauki ir nesaraujami jēdzieni, burtiski ieaudušies latviskajā dzīvesziņā, vienlaikus emocionālajai noskaņai klāt nāk pragmatiskie apsvērumi lauku teritoriju apdzīvošanā. Vai nākotnē Latvijas laukos vēl sastapsim latviešu mazās saimniecības? Vai lauki visos laikos ir bijuši iekāroti un kāpēc aizvien turpinām runāt par lauku izzušanu? Kādas izskatīsies šīs plašās teritorijas pēc simts gadiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Irina Pilvere, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesors Māris Bērziņš.

Kas jums katram pašam lauki - pētījumu objekts vai joma, vai kaut kādā brīdī paši esat personīgi bijuši piesaistīti laukiem, lauku tematikai vai dzīvei laukos?

Miķelis Grīviņš:  Man liekas, ka, dzīvojot Latvijā, tu nevari nebūt saistīts ar laukiem. Es pats līdz kaulam esmu pilsētnieks, jo laikam izbaudu to, ka vakarā varu iziet un atrast to kafejnīcu, vai to, ka visi tie pakalpojumi ir gana tuvu. Bet vienlaikus lauki mums ir tepat blakus, un arī mana bērnība ir liela daļa ir pagājusi laukos. Lai arī esmu salīdzinoši jauns, ir nācies dziļā Latgalē ravēt dobes un darīt visas tās lietas, ko ap 90. gadiem visi vēl darīja. Rezultātā tā pieredze ir ne tikai intelektuāla.

Māris Bērziņš: Stipri līdzīgi - zinātniskajā pētniecībā ir pilsētas un lauki, varbūt pat pilsētas nedaudz vairāk, bet lauka darba pieredze ir un arī tie paši, ko Miķelis jau minēja, 90. gadi un un vasaras dzīve laukos, skolas brīvlaiks laukos ar visiem darbiem Vidzemes pusē.

Irina Pilvere: Bērnību esmu pavadījusi laukos. Studijas man saistītas ar lauksaimniecības ekonomiku, līdz ar to kopš studiju beigšanas es esmu saistīta ar laukiem. Vai nu esmu strādājusi, vai politiku bīdījusi, vai savukārt tagad ir pētniecība. Viss saistīts ar lauksaimniecību.

Salīdzinoši vērtējot situāciju laukos šodien un agrāk, Miķelis Grīviņš norāda, ka cilvēkiem ir viegli pateikt - agrāk bija labāk, bet patiesībā agrāk, visticamāk, bija daudz sliktāk. Bet mēs varētu labāk, ja mēs nopietni plānotu, un, ja mēs nopietni neplānosim, tad nākotne būs sliktāka." Tomēr ir jādomā par dažādu pakalpojumu pieejamību laukos, rēķinoties, ka iedzīvotāju skaits samazinās Latvijā kopumā un sevišķi reģionos.

"No šodienas skatupunkta liekas, ka mēs dzīvojam tādā krīžu saplūšanas laikā, iespējams, ka šobrīd ir tā slikti. Bet toe paradoksi - mēs sarūkam, bet no otras puses, izglītības līmenis tik augsts sabiedrībā gandrīz vai nav nekad bijis, profesionālā kvalifikācija aug, ienākumi aug," vērtē Māris Bērziņš, atzīstot, ka kopumā noteikti dzīvojam labāk.

Irina Pilvere norāda, ka nebūtu pareizi vērtēt kategorijās labākie un sliktākie vai grūtākie laiki Latvijas laukos ir bijuši šobrīd vai vēl tikai priekšā?

"Vajag apzināties to, ka, ja mēs gribam, lai cilvēki būtu laukos, tad kas ir cilvēkam galvenais? Ja viņam ir darbs, viņš varēs nopelnīt sev iztiku, tad viņš arī gribēs dzīvot un strādāt laukos. Bet atceramies, ka mums laukos ir divas galvenās ražošanas nozares - tie ir meži un lauksaimniecība. Līdz ar to, ja nerodas darbavietas citās jomās un ja pakalpojumi arī samazinās ar tām pašām skolu slēgšanām un visām pārējām lietām, tad mēs pat gribēdami nevaram cerēt, ka laukos cilvēku būs vairāk," vērtē Irina Pilvere.