Zināmais nezināmajā

Lielās rudens migrācijas laikā iepazīsim kādu gājputnu, kuram ir īpašs talants – mērkaziņai muzikāls ir viss, gan aste, gan spalvas, gan garie knābji. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Agnis Bušs. Un tieši tagad rudenī mērkaziņu satikt ir visvieglāk. 

Rudenī, migrācijas laikā, mērkaziņas ir gandrīz visur, kur ir mīksti dubļi, grāvjos, dīķmalās, slapjās pļavās jūras piekrastē, bieži arī nelielos bariņos. Bet ieraudzīt gan tās ir ļoti grūti, jo mērkaziņa ir brūnraiba kā pērnā zāle, un viņai ir divas taktikas, kā izvairīties no plēsējiem: vai nu gulēt un nekustēties, ļaujot jums paiet garām viņai, vai arī, ja pienāk pārāk tuvu, izšauties gaisā ar čērkstošu skaņu, kā izraujot gumijas zābaku no dubļiem. Viņa aizlido tālāk asā zigzagā.

Skaņu, kas atgādina kazas blēšanu mērkaziņa rada ar asti.

"Riestā mērkaziņa uzlido augstu gaisā, riņķo virs savas teritorijas un tad ik pa brīdim strauji metas lejā. Kritienā viņa izpleš astes malējās spalvas. Tās ir cietākas par pārējām, un gaiss, kas plūst tām garām, liek tām vibrēt. Bet tas notiek tikai tad, ja mērkaziņa krīt pietiekami ātri. Viņai jākrīt ātrāk par 40 kilometriem stundā, un tad arī rodas šī dobā trīsošā un tāpēc daudzās tautās mērkaziņa ir kaza," skaidro Agnis Bušs.

Somi viņu sauc par debesu kazu, bet Ziemeļvācijā ticēja, ka tās ir Pērkona dieva Donora kāzas, kas velk viņa ratus pa debesīm. Arī latviski šo putniņu mēdz saukt ne tikai par mērkaziņu, bet arī par pērkoņkazu.

Mērkaziņa dzied arī ar balsi. Garais, taisnais knābis viņai ir kā zonde. Ar to viņi iedur mīkstos dubļos un sameklē tārpus un kukaiņus.

Kaķi jau pirms tūkstošiem gadu iekaroja cilvēku sirdis. Tiesa, šos dzīvniekus nesauc par cilvēka labāko draugu kā suni, tomēr kaķim ja reiz iekarojuši savu vietu mājoklī un saimnieka sirdī, paliek tur uz mūžu. Laika gaitā kaķi paspējuši būt gan pielūgsmes objekts, gan lādēti un trenkti prom kā pagānisma simbols viduslaikos. Mūsdienās par laimi kaķus nesodām par cilvēces izdomātiem grēkiem, bet esam iemācījušies sadzīvot tā, lai kopdzīve ir patīkama kā kaķim, tā cilvēkiem. Mīlestība pret kaķiem ir ļoti sena un ne velti rodas jautājums, vai kaķis pieradināja cilvēku vai cilvēks - kaķis? Ko par to liecina apbedījumi arheoloģijā? Kā kaķi ienāca senlatviešu mājās un kā tie mainījušies laika gaitā? Par kaķiem raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents, arheologs Eduards Plankājs un kinoloģe, vairāku grāmatu par kaķiem autore Vija Klučniece.

Bolīvijā atklāta jauna kaķu suga – tilkajo tīģerkaķis

Augumā mazāks par parastu mājas kaķi un klāts ar lieliem brūniem plakumiem kā leopardam – tāds izskatās tilkajo kaķis, kas nu oficlāli ir ierindojies jaunā kaķveidīgo sugā. Plašs raksts un fotogrāfiju klāsts par šo dzīvnieku tika publicēts žurnāla "National Geographic" šī gada septembra numurā.

"2017. gadā Paola Nogalesa-Askarunsa, bioloģe un "National Geographic" pētniece, kura strādā Bolīvijā,  saņēma zvanu no vietējās dzīvnieku patversmes. Viņai paziņoja, ka patversmē nonācis dzīvnieks, ko darbinieki raksturoja kā „dīvainu kaķi”."

Tajā brīdī viņa vēl nezināja, ka šis neparastais kaķis kļūs par pirmo jauno kaķu dzimtas sugu, kas atklāta vairāk nekā 100 gadu laikā. Vairāk par jaunatklāto sugu stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns.

Sprādzēties ir pašsaprotami lielākajai daļai auto braucēju, taču aizvien notiek negadījumi, kuros pasažieri un šoferi nav piesprādzēti un tādejādi gūst papildu traumas. Kā drošības josta var pasargāt sadursmes gadījumā un  kāpēc mēs bieži atturāmies no piesprādzēšanās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru Fizikas un materiālzinātnes institūta direktors un vadošais pētnieks Juris Blūms un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes vadošais pētnieks, profesors Ivars Austers.

"Sliktāk kā trieciens pret priekšējo paneli, nevar būt nekas," atzīst Juris Blūms, skaidrojot nepieciešamību piesprādzēties brauciena laikā.

Klāt oktobris un rudens ieradies ne tikai ar krāsainām lapām, bet drīz nāks arī ar pirmo sniegu un salu. Tāpēc arī sarunā vairāk pievēršamies tehniskākām lietām – laikapstākļu ietekmei uz automašīnām.

Lai arī šķiet, ka rudens tikai nupat sāk ieskrieties, jo lielākajā Latvijas daļā vēl kārtīgas salnas nav bijis, arvien šajā laikā aktuāls ir jautājums, kad ir labākais brīdis, lai mainītu ziemas riepas? Visiem apstākļiem, kas varētu noteikt to brīdi, kad vislabāk mainīt auto riepas, pāri stāv drošība.

Pieredzējušais autoservisa speciālists, kurš savā darba mūžā strādājis vairākās servisa pozīcijās un tagad ir vairāku autoservisa centru vadītājs Raivis Liniņš uzskata, ka ziemas riepu it kā lieka deldēšana, sākot lietot tās agrāk rudenī, ir drīzāk vērtējama kā mīts.

Auto nozarē uzskata, ka slieksnis, pie kura ziemas riepas jau ir veikspējīgākas par vasaras riepām ir tad, kad gaisa temperatūra noslīd līdz +7 grādiem un zemāk.

Bet, kad ziema ir klāt un riepas ir nomainītas, sākas nākamā laikapstākļu radītā problēma – ceļu kaisīšana. Kā arī elektroauto īpašniekiem jārēķinās, ka ziemā šis transportlīdzeklis ir mazāk efektīvs.

Vides vēsturi neapšaubāmi ietekmējuši 20. gadsimta konflikti. Arī Latvijas ainavā to redzam uzkrītoši, sākot ar lauksaimniecības zemju kolektivizāciju un mitrāju nosusināšanu, līdz ceļu sistēmu modernizācijai un augstceltņu būvniecībai pilsētu dzīvojamos rajonos. To sīkāk pēta starpdisciplināra komanda, kurā apvienojušies vēsturnieki un folkloristi.

Otrais pasaules karš un okupācija atstājusi dziļas rētas ne vien Latvijas sabiedrībā un dažādās valstiskās jomās, bet arī vidē. Tiesa gan, ikdienā jau esam tā pieraduši redzēt padomju perioda būvētos daudzīvokļu māju rajonus, rūpnīcas vai izveidotās lauksaimniecības zemes, ka var piemirsties - arī šīs ir Otrā pasaules kara sekas. 

Ar pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, folkloriste Ieva Garda-Rozenberga, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, vēsturniece Ilze Boldāne-Zeļenka un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, militārais vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcija "Straumējot laiku": sadaļa, kas stāsta par Latvijas valsts dibināšanas laiku

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” 7. tēma “Pilsoņa tapšana” vēsta par Latvijas valsts ideju un tās pilsoņu kopuma veidošanu kā jaunu vēsturisku fenomenu 20. gadsimtā, kas soli pa solim ļāva nostiprināt Latvijas valsti un piederības sajūtu tai. Šajā tēmā uzkavēsimies kopā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru un ekspozīcijas vienu no veidotājiem Tomu Ķikutu.

No pirmajām koncepcijām par Latvijas valstiskumu līdz “latviskuma” ienākšanai visās dzīves jomās - šādi veidojās valstiskuma un pilsoniskā identitāte, un to ekspozīcijā ataino strēlnieki, Latvijas valsts dibināšana, Neatkarības karš, jaunsaimniecības, izglītības sistēma un valoda, Latvijas reprezentēšana ārzemēs, latviskums, tā teikt, “no augšas” autoritārisma laikā, kā arī Kaucmindes seminārs ar latviskumu virtuvē. Pārskatot ekspozīciju, šķiet, ka dažādu faktoru, piemēram, Ulmaņa režīma vai Neatkarības kara, ietekmē ideja par to, kas ir pilsonis, veidojās katrā gadījumā cita. Vai tā bija, to skaidro Toms Ķikuts.