Zināmais nezināmajā

Cilvēks un ēdiens - unikālas, ciešas un ik uz soļa klātesošas attiecības. Kas gan ir svētki bez klāta galda! Tā ir noskaņa, atmiņas un kaut kas ārpus ikdieniškā. Viens ēd, lai izdzīvotu, cits dzīvo, lai ēstu, bet visām civilizācijas sabiedrībām jau kopš senseniem laikiem ir bijis paradums pulcēties uz maltīti un ēdienu likt īpašā godā kā svētkos, tā ikdienā. Kā mēs uztveram ēdienu? Kā veidojušies mūsu ēšanas paradumi? Ko par sabiedrību un laikmetu, kurā dzīvojam, stāsta mūsu ikdienas un svētku uzturs un kā maltīte savulaik vienojusi un šķēlusi tautas?  Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna un vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube. Bet ar kādiem ēdieniem un garšām pašiem raidījuma viesiem saistās Ziemassvētki? "Piparkūkas un piparkūku smarža gada nogales svētkus ieved manā mājā," atzīst Astra Spalvēna.  Jurģis Šķilters atzīst, ka galvenais ir smarža. "Iedomājoties Ziemassvētkus, uzreiz jādomā par piparkūkām, droši vien arī par mandarīniem," bilst Jurģis Šķilters. "Droši vien arī attiecības ar ģimeni - miers. Ēdiens ir tāds nedaudz pakārtots smaržas un noskaņas salikumam." "Jāņem vērā, ka Ziemassvētki ir ārkārtējs pasākums, kur smaržas ir krietni bagātākās nekā ikdienā. Tas ir kaut kas sevišķs," papildina Gvido Straube. "Varbūt arī tas, ka tur ir gan piparkūkas, gan cepeši un... Tas rada to kopējo noskaņojumu. Vēl eglīte un dāvanas. Ir lielāka cilvēku pulka sanākšana kopa. Tas ir pasākums, ko cilvēki lielākoties ir ļoti gaidījuši, bērni vairāk, jo ir dāvanas, pieaugušiem vairāk kā problēmas. Bet tas ir gada viens no svarīgākajiem notikumiem."

Mājās Ziemassvētku rosība, pilsētā – garas rindas pie veikalu kasēm un sastrēgumu pirmssvētku drudzī. Tā vien šķiet, ka gada skrejošākais laiks cilvēkiem ir ap Ziemassvētkiem. Taču, kā šīs gada tumšās naktis aizvada dzīvnieki Latvijas dabā? Kuri zvēri guļ, kuri snauž un kuri ir nomodā? Kā savas dienas gaitas plāno tie, kuriem ziemā nav lāča miegs? Sarunājas Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un zoologs Vilnis Skuja.

Gads tuvojas noslēgumam un arī mēs raidījumā Zināmais nezināmajā sākam atskatīties uz aizejošo 2025. gadu. Šoreiz Toms Bricis apkopojis interesantākos ar laikapstākļiem un klimatu saistītos notikumus pasaulē. Dabas stihijas pasaulē, protams, bijušas daudz iespaidīgākas, postošākas un ar lielāku spēku, nekā tās, ko šogad piedzīvojām Latvijā, lai gan arī mūsu pārlieku slapjā vasara ir pieminēta Pasaules Meteoroloģijas organizācijas aprakstos. Šis gads iesākās ar postošiem mežu ugunsgrēkiem ASV Kalifornijas štatā. Ugunsgrēki prasīja vairāk nekā 30 cilvēku dzīvību, bet ar ugunsgrēkiem netieši saistītas vairāk nekā 400 cilvēku nāves. Līdz ar zemi nodega ne vien kvartāli, bet veselas apdzīvotas vietas. Vides organizācijas steidza ugunsgrēkos vainot klimata pārmaiņas, tomēr klimata pārmaiņas vienas pašas nespētu radīt tādu postažu. Diemžēl daļa nelaimju bija saistīta ar neapdomīgu, pat neprātīgu dabas zonu apsaimniekošanu, lielais daudzums augu nobiru un atlieku kļuva par labu degmateriālu. Vairāki ugunsgrēki bija cilvēku izraisīti, daļa ļaunprātīgi. Krietni lielāku skaitu cilvēku ietekmēja ne tik stihiska dabas parādība. Tā bija karstā vasara Eiropas Rietumu un centrālajā daļā. Tiesa ar katru gadu dažādas metodikas, kas novērtē bojā gājušo skaitu karstuma dēļ, tiek pilnveidotas un rāda arvien lielāku karstuma ietekmi. Nīderlandes un Lielbritānijas klimatologi, vides un veselības nozaru zinātnieki aplēsuši, ka karstuma viļņu dēļ šovasar Eiropā 25 tūkstoši cilvēku mira pāragri. Ne mazāki karstuma viļņi pavasarī un vasaras sākumā skāra Indiju un Paksitānu, reģionus, kur iedzīvotāju ir vēl vairāk nekā Eiropā. Tur konstatēta tikai nepilnu 500 cilvēku nāve, lai gan karstumu papildināja elpu aizcērtošs smogs un gaisa piesārņojums. Relatīvi saudzīga šogad bija Atlantijas okeāna tropisko viesuļvētru sezona. Tā ilgst no 1. jūnija līdz 30. novembrim. Kopējā ciklonu enerģija bija mazliet virs ilggadējās klimatiskās normas, bet vētru skaits – 13, kas ir par vienu mazāk nekā vidēji. Spēcīgās vētras lielākoties plosījās atklātā okeānā un to trajektorijas reti šķērsoja salas vai sasniedza Amerikas kontinetinentālos krastus. Postošākā no vētrām izrādījās pēdējā – Melisa. Tā ar augstākās, piektās, kategorijas spēku brāzmās pāri Jamaikai, kļūstot par spēcīgāko viesuļvētru, kas skārusi šo salu valsti. Laicīga prognozēšana un brīdinājumi ļāva paglābties liela upuru skaita. Vēl viens tropisko vētru reģions, kas šogad piedzīvoja spēcīgākas vētras, nekā parasti, bija Dienvidaustrumu Āzija - Filipīnas, Indonēzija, Vjetnama, Taivāna, Ķīna un citas reģiona valstis cieta gan no taifūnu vēja spēka, gan jo īpaši no intensīvām, ilgstošām lietusgāzēm, kas radīja plūdus. Decembra sākumā plūdos Indonēzijā vien bojā gāja ap tūkstoti cilvēku. Globāli 2025. gads, visticamāk, būs otrs siltākais novērojumu vēsturē, pagaidām visi dati vēl nav apkopoti, bet līdz novembrim šis gads bija 1,48 grādus siltāks par vidējo pirmsidustriālā laika temperatūru.

Viens no tehnoloģiju un sociālo mediju sniegtajiem labumiem ir iespēja saiznāties par spīti attālumam un citiem šķēršļiem. Varam paplašināt savu kontaktu loku un uzturēt ikdienas saziņu milzīgās distancēs - kas tāds, par ko pirms simt gadiem ļaudis varēja tikai sapņot. Vai tehnoloģiju izrāviens ir tuvinājis mūs citu citam, vai tieši pretēji - attālinājis? Kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā, kad saziņas rīks vienmēr ir rokā? Un kāda tā būs nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Virtuālās un papildinātās realitātes laboratorijas vadītājs Arnis Cīrulis. Bet vispirms stāsts par to, kā mūsu mājās ienāca unikālā iespēja - sarunāties ar citiem lielā attālumā. Stāsts par telefona vēsturi un kādas socioloģiskas pārmaiņas sabiedrībā tas radīja. Kopš 1876. gada, kad telefona izgudrotājam Aleksandram Greiemam Bellam izdevās pārraidīt balsi, telefons ir daudzkārt mainījis savu dizainu, ir paplašinājušās telefona funkcijas, un telefona ietekmē mainījusies arī cilvēku uztvere par laiku un telpu. Par šo nozīmīgo tehnikas brīnumu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas profesori Vitu Zelči. Telefons 19. gadsimta otrajā pusē patiesi bija brīnums. Tobrīd cilvēki iegādājās biļetes, lai izgudrotāju vadībā vērotu tehnoloģiskos jaunumus publiskos pasākumos, un drīz vien šī tendence ienāca arī Latvijas teritorijā, toreiz gan vēl Krievijas impērijas sastāvā. 1891. gadā Rīgā bija 499 telefona abonenti, bet 1900. gadā darbojās jau 1070 telefonaparāti. Rīga bija augoša pilsēta, un telefons radīja iespēju uzņēmumiem savu darbību izplatīt pa visu tās teritoriju. Saziņa starp uzņēmuma vadību un citiem darbiniekiem varēja notikt ar telefona palīdzību. Pirmais pasaules karš saposta visu Latvijā iepriekš izveidoto telekomunikāciju infrastruktūru. Tas, ar ko pēc kara nodarbojās Latvijas valsts Pasta un Telegrāfa virsvalde, vēlāk departaments, bija telegrāfa un telefona vadu atjaunošana. Kas interesanti - ja sākotnēji telefons bija paredzēts īsām un lietišķām sarunām, tad pēc Pirmā pasaules kara telefoni iegūst citu funkciju - cilvēki nododas sadzīviskām sarunām. Papļāpā. Padomju okupācijas priekšvakarā Latvija bija 16. vietā pasaulē telefonizācijas ziņā. Telefoni bija katrā pagastā vismaz vairākiem desmitiem cilvēku, tie bija zemnieku saimniecībās, pagastvaldēs, aizsargu namos, skolās un, protams, ārstiem. Savukārt padomju gados telefonu attīstību bremzēja tehnoloģiju kopējais trūkums, jo, kā jau pēc visa, arī pēc telefona aparātiem vajadzēja stāvēt rindās, cilvēki bija spiesti kooperēties, lūgt iespēju kaimiņiem piezvanīt un lietot ielu telefonus.

Gotiskais šausmu romāns par ģeniālo zinātnieku Frankenšteinu un viņa radīto briesmoni gūst atzinību arī mūsdienās - vairāk nekā 200 gadu pēc tam, kad tolaik pusaudze Mērija Šellija to uzrakstīja. Romāns ir īsta pērle medicīnas vēstures cienītājiem, sākot ar centieniem ar elektrisko strāvu atdzīvināt mirušos, beidzot ar detalizētu izpratni par cilvēka anatomiju. Ko par Viktorijas laika medicīnas atklājumiem stāsta Frankenšteins un kāpēc tolaik tik aktīvi bija centieni atdzīvināt mirušos? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete, filozofs Ainārs Kamoliņš un apvienības "Kino Kults" producents, kinoblogeris Sergejs Timoņins.