Zināmais nezināmajā

Cilvēces vēsturē uguns bija pagrieziena punkts un tās pieradināšana, prasme savaldīt un izmantot savā labā uguni - viens no spēcīgākajiem ieročiem cilvēka izdzīvošanas arsenālā. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam uguns fiziku un ķīmiju, kā uzvedas uguns saskarē ar dažādiem materiāliem. Kas deg, kas gruzd, kas dūmo, kas sprāgst un kas nedeg vispār? Kā to pēta un kā dzēš?  Skaidro Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes Resursu pārvaldīšanās nodaļas vecākais inspektors Andris Molotanovs un Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju universitātes vadošais pētnieks Edgars Bukšāns.

Kādā raidījumā esam runājuši par to, ka Latvijā reti svētki un oficiālās svētku brīvdienas ir siltā laikā. Šogad gan Satversmes sapulces sasaukšanas diena 1. maijā, gan Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā un visās garajās brīvdienās laiks bija vasarīgi silts un dažviet pat bijuši jauni siltuma rekordi. Tie nav bijuši lieli un nozīmīgi, bet kopumā fiksēti 12 vietējas nozīmes rekordi.

Un lai arī brīvdienās dažviet ir lijis, tomēr sausais pavasaris ir jūtams un jau bijuši pirmie lielie mežu ugunsgrēki. Šoreiz arī saruna par mežu ugunsgrēkiem, kūlas ungunsgrēkiem un citām dabas stihijām, kurās glābt un palīdzēt dodas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Saruna ar pieredzējušo dienesta operatīvo dežurantu Agni Pūpolu.

Interesanti stāsti arī par glābšanas darbiem plūdos, novērojumi par negaisu un vētru postījumiem, sadarbību ar meteorologiem un pat satelītdatu izmantošanu. Diemžēl kūlas ugusngrēkos arī šajā sezonā izdegušanas gana plašas platības.

"Pēdējie gadi Latvijā ir pagājuši salīdzinoši mierīgi gan ar ugunsgrēku skaitu, gan ar izdegušajām platībām. Negribētu tā domāt, bet kaut kas tāds nepatīkams laikam briest, jo ik pēc pāris gadiem ir lielie ugunsgrēki. Un jau šajā pavasarī dati av diez ko iepriecinoši," vērtē Agnis Pūpols.

Vai arī cilvēki uzvedas prātīgāk mežā?

Agnis Pūpols: Iespējams, kādā brīdī gribētos paslavēt iedzīvotājus, kas tiešām arī pēc sevis aizvāc atkritumus, tāpat meža ugunsnedrošajā sezonā nekurina ugunskurus neatļautās vietās. Bet vēl joprojām mums ir  kūdras purvu ugunsgrēki, kur pēc tam video novērošanas kamerās var redzēt, ka pirms paša ugunsgrēka ir izbraukusi cauri kolonna ar kvadracikliem vai ar motocikliem. Kūdra uzkrīt uz motocikla, viņš apstājas, uzkarst un viņš sāk braukt, kūdra nokrīt. No vienas puses varētu teikt, ka situācija ir uzlabojusies, bet ir gadījumi, kad tā uzvedība liekas diezgan nesaprotama, dīvaina.

Situācija dabas stihiju jomā Latvijā kopumā kļūs draudīgāka nākotnē, vvai gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, gan iedzīvotāji būs sagatavotāki dažādām stihijām?

Agnis Pūpols: Saistībā ar pašreiz pasaulē notiekošo, arī ar ģeopolitisko situāciju, kas ir Ukrainā, cilvēki un iedzīvotāji ir pievērsuši ļoti lielu uzmanību savai drošībai. Ja prms pieciem gadiem runātu par 72 stundu somu, reti kurš saprata, kas tas ir un kam tur ir jābūt. Ja mēs tagad apskatītos, ļoti daudzās mājsaimniecībās tā ir sagatavota. Iedzīvotāji ir kļuvuši daudz sagatavotāki tikai tāpēc, ka ir daudz piemēru, no kā mācīties. 

Diezgan liela problēma varētu būt meža ugunsgrēki. Ja mēs paskatāmies Portugāli un Spāniju, ar katru gadu viņiem šie ugunsgrēki paliek arvien vairāk. Es pats piedalījos pirms diviem gadiem misijā Portugālē dzēst meža ugunsgrēkus. Viņi saka, ka pirms 20 gadiem nebija tik daudz ugunsgrēku kā tagad mežos. Katru gadu vasara paliek garāka, sausāka.

Mums pēdējos gados ir, varētu teikt, paveicies, ka ir lietus, mitruma daudzums un mežs neizžūst tik sauss. Bet tuvākā vai tālākā nākotnē, kļūstot arvien siltākam, arī mēs saskarsimies, ka visapkārt viss ir daudz sausāks. Ja mēs turpināsim vadīt ikdienu vai atpūsties dabā ar tiem ieradumiem, kādi mums ir pašlaik, tad tas var novest pie diezgan lieliem ugunsgrēkiem.

Latvietis un lauki ir nesaraujami jēdzieni, burtiski ieaudušies latviskajā dzīvesziņā, vienlaikus emocionālajai noskaņai klāt nāk pragmatiskie apsvērumi lauku teritoriju apdzīvošanā. Vai nākotnē Latvijas laukos vēl sastapsim latviešu mazās saimniecības? Vai lauki visos laikos ir bijuši iekāroti un kāpēc aizvien turpinām runāt par lauku izzušanu? Kādas izskatīsies šīs plašās teritorijas pēc simts gadiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Irina Pilvere, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesors Māris Bērziņš.

Kas jums katram pašam lauki - pētījumu objekts vai joma, vai kaut kādā brīdī paši esat personīgi bijuši piesaistīti laukiem, lauku tematikai vai dzīvei laukos?

Miķelis Grīviņš:  Man liekas, ka, dzīvojot Latvijā, tu nevari nebūt saistīts ar laukiem. Es pats līdz kaulam esmu pilsētnieks, jo laikam izbaudu to, ka vakarā varu iziet un atrast to kafejnīcu, vai to, ka visi tie pakalpojumi ir gana tuvu. Bet vienlaikus lauki mums ir tepat blakus, un arī mana bērnība ir liela daļa ir pagājusi laukos. Lai arī esmu salīdzinoši jauns, ir nācies dziļā Latgalē ravēt dobes un darīt visas tās lietas, ko ap 90. gadiem visi vēl darīja. Rezultātā tā pieredze ir ne tikai intelektuāla.

Māris Bērziņš: Stipri līdzīgi - zinātniskajā pētniecībā ir pilsētas un lauki, varbūt pat pilsētas nedaudz vairāk, bet lauka darba pieredze ir un arī tie paši, ko Miķelis jau minēja, 90. gadi un un vasaras dzīve laukos, skolas brīvlaiks laukos ar visiem darbiem Vidzemes pusē.

Irina Pilvere: Bērnību esmu pavadījusi laukos. Studijas man saistītas ar lauksaimniecības ekonomiku, līdz ar to kopš studiju beigšanas es esmu saistīta ar laukiem. Vai nu esmu strādājusi, vai politiku bīdījusi, vai savukārt tagad ir pētniecība. Viss saistīts ar lauksaimniecību.

Salīdzinoši vērtējot situāciju laukos šodien un agrāk, Miķelis Grīviņš norāda, ka cilvēkiem ir viegli pateikt - agrāk bija labāk, bet patiesībā agrāk, visticamāk, bija daudz sliktāk. Bet mēs varētu labāk, ja mēs nopietni plānotu, un, ja mēs nopietni neplānosim, tad nākotne būs sliktāka." Tomēr ir jādomā par dažādu pakalpojumu pieejamību laukos, rēķinoties, ka iedzīvotāju skaits samazinās Latvijā kopumā un sevišķi reģionos.

"No šodienas skatupunkta liekas, ka mēs dzīvojam tādā krīžu saplūšanas laikā, iespējams, ka šobrīd ir tā slikti. Bet toe paradoksi - mēs sarūkam, bet no otras puses, izglītības līmenis tik augsts sabiedrībā gandrīz vai nav nekad bijis, profesionālā kvalifikācija aug, ienākumi aug," vērtē Māris Bērziņš, atzīstot, ka kopumā noteikti dzīvojam labāk.

Irina Pilvere norāda, ka nebūtu pareizi vērtēt kategorijās labākie un sliktākie vai grūtākie laiki Latvijas laukos ir bijuši šobrīd vai vēl tikai priekšā?

"Vajag apzināties to, ka, ja mēs gribam, lai cilvēki būtu laukos, tad kas ir cilvēkam galvenais? Ja viņam ir darbs, viņš varēs nopelnīt sev iztiku, tad viņš arī gribēs dzīvot un strādāt laukos. Bet atceramies, ka mums laukos ir divas galvenās ražošanas nozares - tie ir meži un lauksaimniecība. Līdz ar to, ja nerodas darbavietas citās jomās un ja pakalpojumi arī samazinās ar tām pašām skolu slēgšanām un visām pārējām lietām, tad mēs pat gribēdami nevaram cerēt, ka laukos cilvēku būs vairāk," vērtē Irina Pilvere.

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par tītiņu – savdabīgo galvas grozītāju.

"Tītiņš jeb grozgalvītis. Kāpēc grozgalvītis? Tādēļ, ka tītiņi briesmu gadījumā, īpaši perēšanas laikā, spēj šņākt un grozīt galvu kā čūska, lai nobiedētu potenciālo plēsēju. Tītiņš spēj galvu pagriezt gandrīz par 180 grādiem. Manuprāt, tā ir iespaidīga kakla muskulatūra. Viņi var tik ātri to grozīt visdažādākajos leņķos. Reizēm tītiņi spēj arī briesmu gadījumā aizvērt acis, saļimt un izlikties miruši," iepazīstina Ance Priede.

Tītiņš ir apmēram tāda paša izmēra, kā zvirbulis. Bet tītiņu ir vieglāk dzirdēt nekā ieraudzīt, jo paslēpties viņam palīdz kamuflāžas krāsojums. Parasti tītīņi dzīvo koku dobumos, reizēm arī būrīšos, bet šādos gadījumos reizēm arī izmet iepriekšējos būra iemītniekus ārā. Ligzdu tie nebūvē.

Tītiņiem nepieciešami skraji lapkoku vai jauktu koku meži pļavu un klajumu tuvumā. Reizēm tītiņš var ligzdot arī parkā, dārzā vai cita veida kultūrainava ar kokiem. Viņiem patīk veci dārzi un lapkoku parki, kur kokiem ir kuplas un lielas lapotnes.

Klimata pārmaiņas Latvijā galvenokārt saistītas ar ilgstošiem sausuma periodiem, stiprām vētrām un, protams, plūdiem. Tieši par intensīviem nokrišņiem dzirdam vislielākās bažas, jo ar tiem grūti tikt galā gan lauku reģionos, gan pilsētās. Klimatam mainoties, Latvijā biežāk novērojam ekstrēmus nokrišņus - dažkārt dažu dienu laikā var nolīt vairāku mēnešu norma. Daba prasmīgi prot šo ūdeni uzņemt, bet, kā ir ar pilsētām? Cik gatavi esam plūdu riskam un kā šobrīd tiek pieskatīta ir šī klimata pārmaiņu joma Latvijā?

Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes "Pilsētsaimniecība" vadītāja vietniece Sandra Liepiņa.

Bet vispirms stāsts par to, kā Rīgā pārcieta vienu no smagākajām applūšanas epizodēm.

Cik sena ir mūsu galvaspilsēta, tik arī te Daugavas un tās daudzo atteku ūdeņi ir vairakkārt nodarījuši postu pilsētai un tās apkaimei. Šajā sižetā lūkojam uz 18. gadsimtu, kad upe "ienāca" pilsētā un apkārtnes laukos. Ņemot vērā, ka tolaik Rīga atradās krietni zemāk nekā šodien, Daugavas krastmala pilsētā nav uzbērta pietiekami augstu un ziemas bija daudz bargākas, kas savukārt pavasarī radīja milzīgus ledus sablīvējumus Daugavā. Šie priekšnoteikumi arī kalpoja par iemeslu tam, ka mājas pa upi peldēja un ielās zivis tika ķertas.

Plūdi ir daudzas reizes postījuši Rīgu, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča stāsta par plūdiem Rīgā 1709. gadā, par kuriem saglabājušās liecības par to, kā rīdzeniekiem klājies, gan kādas bijušas sekas. Vairāk par pilsētniekiem cieš apkārtņu iedzīvotāji, jo tur nebija, kur patverties.

No tiem laikiem ir arī saglabājusies Rīgas mērnieka un kartogrāfa Eberharda Tolksa dienasgrāmata, kur viņš raksta: "1709. gada pavasara plūdos 6. aprīlī vēlu vakarā, pēc tam, kad jau 11 dienas laiks bija tapis siltāks un kusa sniegs, pie Rīgas sāk iet ledus. Daugavā sākas plūdi, kas aizskaloja mājas, gan salās, gan Pārdaugavā."  Gan  šie, gan arī  citi  17. un 18. gadsimta. plūdi atstāja postošas sekas  gan pašā pilsētā, gan apkaimes laukos.

--

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par tītiņu – savdabīgo galvas grozītāju.